Mācīts darīt labu
Tiklīdz iestājās ziema, mans seniors, runcītis Semjons, kurš jaukā laikā ļoti labprāt dzīvojas pa pagalmu un pašam vien zināmām vietām ārpus tā, no mājas nu iziet negribīgi un uz īsu brīdi. Aizdomājos, kur sniegputenī un spelgonī paliek kaķīši, kuriem nav ne māju, ne saimnieku, kas vienmēr raugās, lai bļodiņa būtu pilna? Vai ir kāds, kas arī par viņiem iedomājas?
Ir!
Labestību un vilkmi palīdzēt tiem, kam vajadzīgs atbalsts, saviem dēliem ieaudzinājusi māte.
«Mamma vienmēr rūpējās par mums. Lai gan ģimenei tik viegli neklājās, no viņas saņēmām daudz. Tagad mēs esam tie, kas sniedz atbalstu citiem,» stāsta NAURIS FRANCUZĒVIČS.
Dzīvnieki viņam patikuši jau kopš bērnības. Pašlaik gados jaunajam vīrietim mājās ir trīs kaķi un suns. Viens no tiem pirms pieciem sešiem gadiem bijis izmests mežā. Sākumā licies, ka tur stirna, bet, pēc divām dienām atgriežoties tajā vietā, suns atrada kaķīti. Nauris saka, brīnums, kā izdzīvojis. Bet vienam pavisam maziņam, kas tikko noķerts, tiks meklētas mājas. Dažādos sociālajos tīklos regulāri ievietojot sludinājumus, daudziem minčiem jau mājas atrastas. Sirds siltuma un labestības Naurim pietiek arī bez pajumtes palikušajiem dzīvniekiem. Viņu atbalstam vācis līdzekļus nu jau vairāk nekā trīs gadus, un pavisam nesen, šī gada septembrī, tika nodibināta biedrība «Sedas kaķi». Arī līdz šim vairāki cilvēki ar līdzīgu domāšanu bijuši atsaucīgi šīs labdarības misijas atbalstītāji, un tagad tie paši turpina ziedot naudiņu, nu jau to ieskaitot biedrības bankas kontā, līdz ar ko darbība kļuvusi legālāka un «caurspīdīgāka».
NAURIS savus aprūpējamos neatstāj bez uzmanības un barības. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv