Dainis Lemešonoks

Vajadzētu it kā priecāties — mūsu valsts iesaistās organizācijā, kas patlaban apvieno 34 pasaules ekonomiski attīstītākās valstis. Taču nav ticības, ka mēs tiešām esam «ekonomiskā lielvara nr. 35»...

Vai tiešām visi Nila Ušakova gānītāji neapzinās, ka patiesībā viņam pakalpo, «lej ūdeni uz dzirnavām»? Jo vairāk Rīgas domes priekšsēdētājs tiek lamāts kā zaimotājs, jo aizrautīgāk 9. maijā viņam uzgavilēs pie Uzvaras pieminekļa sanākušie, jo lielākas izredzes pēc gada palikt amatā.

Pēc Raimonda Vējoņa paziņojuma, ka Igaunijas budžets pārsniedz desmit miljardus eiro, zinoši ļaudis steidzās mūs nomierināt — nē, vairāk par 7,6 miljardiem tai šogad ieņēmumos nav plānots. Mums — 7,4 miljardi, starpība jau nav tik liela. Ja vien papūlamies aizmirst, ka Igaunijā dzīvo 1,3 miljoni cilvēku, bet Latvijā — ap 1,97 miljoniem.

Guntis Belēvičs šķiet galvenais ieguvējs no premjerpartijas nomaiņas. Laimdotas Straujumas un Jāņa Reira līderības laikos viņam nāktos ar medicīnas problēmām kauties vienam un beigās sabrukt zem to svara. Tagad nozare ir jaunā Ministru prezidenta, finanšu ministres un visas ZZS rūpju bērns.

Paši Nīderlandes referenduma* rosinātāji uzsvēra, ka centušies mobilizēt tautiešus izteikt neapmierinātību galvenokārt ar Briseles eirobirokrātiju, nevis viņiem tālo Ukrainu. Tomēr tas ir vērtīgs atgādinājums Kijevā valdošiem politiķiem un viņu nekritiskiem atbalstītājiem mūsmājās: hibrīdkarš neattaisno visas valsts problēmas un valdības slikto reputāciju.

Korupcijas pētnieki, izvēloties savu «Valsts sagrābšanas pazīmju analīzi» nodot sabiedrības vērtējumam Vidzemes Augstskolas sienās, atgādina mums par Latvijas politiskās sistēmas fundamentālo problēmu — Saeimas vājumu likumdošanā, tās pārmērīgu paļaušanos uz ministriju piedāvājumu, pat pilnīgu atkarību no ierēdņu izstrādātiem likumu projektiem.

Nacionālās apvienības politiķiem aizvadītā leģionāru atceres diena sagādāja mieles — nākas apzināties, ka ikgadējais pasākums, ko uzskata gluži vai par partijas publicitātes monopolu, draud viņiem «izslīdēt no rokām». Arvien uzstājīgāki kļūst sīki radikāļu grupējumi un šaubīgi ārzemju «viesi» — lūgti un nelūgti.

Slavenās tenisistes pēkšņās nedienas liek mums atcerēties, ko teica brāļi Kaudzītes — ar Gaitiņu Teņa, viņu romāna tēla, muti: «Kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies.»

Vakardienas Saeimas balsojumam par to, kurš nākamos piecus gadus uzraudzīs mūsu pilsonisko un cilvēcisko tiesību ievērošanu, nebija nekāda sakara ar abu (spēcīgo) kandidātu personiskajām (augstajām) kvalitātēm. Tāpat bija arī tad, kad Juri Jansonu ievēlēja pirmo reizi. Partijā tā bija iespēja, kā klasiskajā Streiča filmā saka, pamērīties, «kuram garāks».

Izrādās, Juta Strīķe beidzot «pamodās», atklājot, ka politiskais režīms Latvijā ir būtiski mainījies. Protams, ne viņai par labu. Tāpēc demonstratīvi mazrunīgā korupcijas apkarotāja (publikai jāsaprot, ka viņai «darbi runā paši par sevi») sāka vaimanāt par šausmu lietām KNAB darbinieku rindās.

Artusam Kaimiņam iestājies nervozs laiks — viņa līdz šim neapstrīdētām pretenzijām uz parlamenta «galvenā āksta» slavu uzrodas iespējams konkurents. Diez vai Valdim Kalnozolam pietiks veselā saprāta un gribasspēka izbeigt latviešu jaunbagātnieka ieradumu uzvesties paštaisni un ārišķīgi.

Valdības apstiprināšana it kā apliecina, ka krīze valsts varā ir uzveikta. Taču galvenie jezgas aizsākumi — iekšējās ķildas un varas spēles «Vienotībā», tāpat tās naidošanās ar Nacionālo apvienību — joprojām nav likvidēti. Neizskatās, ka vispār kāds taisītos ķerties klāt problēmu saknei, jo patlaban viss šķiet uz brīdi nokārtojies: rullējam tik’ droši tālāk un nelauzām lieki galvu...

Militārie teorētiķi dziļi Rietumos ir sākuši apcerēt Ziemeļatlantijas alianses iespējas nosargāt savu ziemeļaustrumu robežu — atzīstot to par neiespējamu misiju. Šiem cilvēkiem tas šķiet varen atraktīvi: bezrūpīgi spriest par Trešā pasaules kara izcelšanos Latgalē. Viņiem ir pilnīgi vienalga, ka mums, baltiešiem, šāda spriedelēšana izraisa kārtējās izbīļa lēkmes un neticību NATO vairoga drošumam.

«Vienotības» daždažādie ministru un citu amatu pieprasījumi sakņojas vēlmē uzburt ilūziju, ka partija tomēr kaut ko iegūst no pašas sarīkotās valdības gāšanas.

Kārtējā ņemšanās ap «negribētu» algas pielikumu Saeimā* mums atgādina, cik dziļi liekulība ir iezīdusies sabiedrības apziņā, kļuvusi par tās morāles mērauklas pamatu. Mēs slēpjamies no patiesības un vēlamies, lai politiķi turpina spēlēt izrādi, kurai neviens vairs netic.

Māris Kučinskis ir dzīvs piemērs prātulai «Tikai slikts karavīrs savā plecu somā nenēsā maršala zizli» — tiklīdz dzīve deva izdevību, viņš to pacentās izmantot pēc labākās iespējas. Pat ja tiešām, kā izteicās pats valsts galvas nominētais valdības veidotājs, Saeimas vairākumu savākt neizdosies un kandidēšana uz Ministru prezidenta amatu paliks kā greznākais ieraksts viņa Curriculum Vitae, Latvija ir Kučinskim pateicību parādā, ka viņš izbeidza neslēpto gumijas stiepšanu un bakstīšanos, par kādu izvērtās tagadējā politiskā krīze.

Nav nekādas valdības veidošanas — ir tikai klaja «Vienotības» pazemošana, zaļzemniekiem un Nacionālajai apvienībai nesodīti izbaudot koalīcijas partnera bezspēcību. Baidos, ka bezgaumīgajā spēlē iesaistās arī Valsts prezidents — tā vietā, lai izbeigtu partijisko striptīzu. Tā tiek grauta visas valstsvaras autoritāte, bet politiķiem ir vienalga — līdz 13. Saeimas vēlēšanām ir tālu, tauta tāpat visu aizmirsīs...

Daudz vērtīga aizvadītajos divpadsmit mēnešos Latvijā tika paveikts, uzcelts, iedarbināts, nesot bagātīgus augļus un nodrošinot spēcīgu atspērienu vēl ražīgākai nākotnei. Gribētos teikt, ka gads ir izcils — ja tikai nebūtu nolādētās, bet diemžēl neizbēgamās valdības krīzes. Tā visā spožumā izrāda varas partiju šaurpierību, paš-tīksmināšanos un gluži fizioloģisku nespēju godīgi runāt ar tautu. Mums nākas dzīvot ar atziņu: paldies Dievam, Latvija spēj attīstīties, spītējot savu politiķu bezdarbībai un pat pretdarbībai.