Stikla, plastmasas vai skārda taras apmaiņa pret ķīlas naudu līdz šim Latvijā tika sekmīgi bremzēta, jo savus spēkus cīņai pret to apvienoja pārtikas un dzērienu ražotāji, lielveikali un atkritumu pārstrādātāji. Ražotāji nupat uzrādīja aptauju: 60 procenti Latvijas iedzīvotāju nevēlas segt depozīta sistēmas raisītu cenu kāpumu. Taču vai tā iespaidos Kasparu Gerhardu?
Skandāls, ko radīja no Vašingtonas piesūtīti apvainojumi vietējā kapitāla bankai, ātri pārtop par Latvijas nacionālo pazemojumu. Mūsu valsts vara, likumsargi un arī sabiedrība klaji izrāda kalpu mentalitāti, gļēvumu iestāties par ķezā iekļuvušiem savējiem. Naivā ticība, ka jezga aprims līdz ar grēkāža upurēšanu aizokeāna kungu iegribām, nepielūdzami uzrāda banānmizu republikas (ne)tikumus, nevis ES un EDSO dalībvalsts cienīgu stāju.
Izrādās, mums drīz būs pašiem sava atomelektrostacija, garantējot uzņēmumiem un mājsaimniecībām strāvu par zemāku cenu. Protams, ja vien mēs tādēļ būsim gatavi nopietni konfliktēt ar Lietuvu un, kaut varbūt tikai formāli, ar Briseli.
Vingrojums «pārsēsties no vieniem braucošiem ratiem otros», ko patlaban izpilda Saeimas deputāts Inesis Boķis, vismaz reizi dzīvē var kļūt gandrīz neizbēgams ikvienam sevi cienošam politiķim. Protams, ja viņš nevēlas, lai veiksmīgi iesāktā tautas kalpa karjera apraujas paša neizlēmības vai lētu sentimentu dēļ.
Saeimā vakar notikušo ārpolitikas debašu iespaidā atcerējos ASV Kongresa neseno mājienu saviem NATO sabiedrotajiem — ar 100 miljonu dolāru žūksni saujā. No aizokeāna un arī tepat Eiropā redz, ka Baltija nav tik vienota, cik mēs paši esam pieraduši uzskatīt.
Par šo tematu man pašam negribētos rakstīt tagad, barikāžu laika atceres dienās, bet tas pats uzprasās nepielūdzami. Arvien skaidrāk kļūst redzams, ka pārāk daudzi tautieši, prasot «čekas maisu» vētīšanu, nemaz nevēlas ieraudzīt un izprast rūgto patiesību — viņi dzīvo ilūzijās tādējādi gūt kaut kādu pašlabumu.
Latvijas ekonomikas augšupeja izspēlē nelāgu joku ar mūsu valdošajiem politiķiem. Viņiem nāk virsū, ūsainā «klasiķa» vārdiem izsakoties, panākumu reibonis. Jēkabielā un valdībā vairojas nepamatota pārliecība, ka tauta jau apzinās savu pienākumu rudenī atkal iebalsot Saeimā tās «4,7 procentīgos» labdarus.
Vakar Māris Kučinskis «Rīta Panorāmā» pašapzinīgi vērtēja atnākušo gadu kā daudzsološu un garantēti veiksmīgu. Lai saruna neizvērstos pārāk idilliska, žurnālisti pacentās uzmīt politiķim uz sāpīgas «varžacs»: cik drošs viņš esot, ka tiešām vēlēšanu kampaņā būs ZZS kandidāts premjera amatam?
Daudz no tā, kas pasaulē, Eiropā, Latvijā ir iesācies aizvadīto 12 mēnešu laikā, turpināsies un attīstīsies arī nākamgad vai vēl tālākā nākotnē.
Gausi gan, bet tomēr galu galā tie atnāca: gada nogalē mēs tiekam aplaimoti ar patīkamām ziņām gan par veiksmīgu ekonomikas attīstību līdz šim, gan par ļoti cerīgām prognozēm saredzamai nākotnei. Varbūt vēl īsti ne līdz galam mūsu prātos un instinktos, taču drūmie krīzes laiki ir palikuši pagātnē.
Šonedēļ saknē tika apcirsta dažu galvaspilsētas švītu pašpārliecinātības radītā shēma, kā viņiem lepni «iejāt» XIII Saeimā uz naivo reģionālo politiķu kamiešiem. Dažādu partiju apvienošanās uz vēlēšanām, kas vēl nesen tika sludināta kā garantētās veiksmes formula nākamā gada vēlēšanās, pašu politiķu acīs sāk izskatīties pēc arvien šaubīgāka pasākuma.
Viena no simboliskām veltēm, ko Somija sev dāvā apaļajā jubilejā, ir Veines Linnes leģendārā romāna Nezināmais kareivis jau trešā ekranizācija. Jācer, ka atšķirībā no abām priekštecēm tai atradīsies vieta mūsu kinoteātros vai vismaz Latvijas Televīzijā.
Jau «slavenais» skolu tīkla optimizācijas pētījums apliecina, ka valdošās koalīcijas (ne)stabilitāte izpaužas arvien dīvainākos veidos. Atliek cerēt, ka pēc budžeta apstiprināšanas premjers sadūšosies apvaldīt izglītības un zinātnes ministru.
Šajos valstssvētkos svētku salūts mums nograndēs kā starta šāviens, iesākot Latvijas lielās jubilejas sagaidīšanas gadu. Vēl nupat domājām, ka zīmīgais notikums ir drošā attālumā, tāpēc nevajag lieki par to satraukties — gan simtgade pati nāks un atnāks, garām mums neaizies. Drīz sāks šķist, ka laika ritējums ir uzņēmis pārāk straujus apgriezienus.
Reiz, kā rakstīja jūsmīgs amerikāņu publicists, tās bija «desmit dienas, kas satricināja pasauli». Tik tiešām satricināja — atstājot dziļas un asiņainas pēdas visā XX gadsimta vēsturē. Taču kreisera Aurora šāviens ne tikai iesāka boļševiku apvērsumu — tas šķietami paradoksāli deva starta signālu latviešu neatkarības centieniem.
Rodas iespaids, ka baltieši uztver Katalonijas neatkarības centienu izgāšanos daudzkārt sāpīgāk nekā paši demonstranti un referenduma balsotāji. (Briselē nobēgušais autonomijas ekspremjers Karless Pudždemons Euronews ziņu sižetos izskatās varen apmierināts ar sevi.) Atkal skaists sapnis ir izčākstējis, realitāte atgādina savu nepielūdzamību...
Saeima, vakardien pirmajā lasījumā izskatot nākamā gada budžeta un ar to saistīto likumu grozījumu projektu, rāmi spēra principiālu soli pretim sociāli svarīgam precedentam valsts nodokļu iekasēšanas politikā. Svaigiem un «Latvijai raksturīgiem» dārzeņiem, ogām un augļiem nākamgad tiek solīta pievienotās vērtības nodokļa samazinātā likme 5 procentu apmērā.
Atkritumu utilizācijas industrija Latvijā patlaban piedzīvo īstu zemestrīci. Valsts vides dienests (VVD) pirmo reizi piesprieda daudzmiljonu naudas sodus — pēc bēdīgi slavenās firmas Riepu bloki tādā veidā tika represētas divas «atkritumu apsaimniekošanas sistēmas» (AAS), sauktas arī par ražotāju atbildības sistēmām. Tādas veido uzņēmumi, kam citas komercfirmas var nodot savā biznesā radušos atkritumus (piemēram, iepakojumu, vienreizējos traukus) tālākai reģenerācijai*.
Kā smejies, divas pasaules — divas morāles. Amerikā tiek morāli iznīcināts kinoindustrijas magnāts Harvijs Vainstīns, par kura uzmācību liecina daudzas sievietes, ieskaitot ekrāna zvaigznes. Igaunijas ekspremjera Tāvi Reivasa dzēruma «varoņdarbs» tiek kaunīgi nokušināts — šķiet, sievas dusmas un parlamenta vicespīkera amata labprātīga atstāšana būs viss viņa sods.
Arvila Ašeradena vēlme steidzīgi atkāpties no ekonomikas ministra amata ir skandalozs «lakmusa papīrītis», kas sabiedrībai izrāda Latvijas partiju sistēmas vājumu, cilvēcisko rezervju nabadzību. Turklāt Vienotība patlaban, pēc tās pārkārtošanās, ir viens no tiešām kaut cik spēcīgiem politgrupējumiem.