Tūkstoši saldi, tūkstoši sūri...

Piecciparu panākums ir īpaši nozīmīgs tieši šeit un tagad — datorizēto informācijas avotu laikmetā, kurā valda pūkainu kaķīšu fotogrāfiju pārpilnība, peļu klikšķi un i-troļļi. Tas ir paraugs un iedvesmas avots citiem cunftes kolēģiem, kuriem deguns nosvēries grīdas virzienā. Spēcīgs papīra medijs vairs nav nekāda «aizkavējusies vakardiena», ko aizslaucīs tehnoloģiju progresa nepielūdzamā gaita. Tāds, norūdījies pārmaiņu vējos, kļūst par klasiku — aktuālu, autoritatīvu un godā turētu gan drukā, gan online.

«Liesmas» jubilejas numurs klajā nāk interesantā, zīmīgā informatīvajā fonā: Saeimā norit klusa, bet sīksta spēkošanās par pašvaldību izdevumu ne-/izdošanu, bet tikmēr Rēzeknes domes priekšsēdis caur tiesu no vietējā laikraksta piedzinis 6000 eiro par neslavas celšanu. Šīm ziņām vēl jāpiepulcē arī interneta portālam TVNET uzliktais 50 tūkstošu sods par Zigmara Liepiņa un Nacionālā operbaleta (manuprāt, stipri nepelnītu) gānīšanu — Baltajā namā sarīkotās krievu šovbiznesmeņa jubilejas dēļ. Izrādās, modernie mediji «arī raud».

*  *  *

Vietējo laikrakstu varēšana, nozīme un arī dūša aug augumā, un tas apliecinājies pavisam dīvainā veidā: pilsētu un novadu domju atklātos centienos brīvo presi izdeldēt, aplaimojot «pavalstniekus» ar oficioziem izdevumiem — gan drukātiem, gan internetā lasāmiem. (Šķiet, ka daudzviet tie ir mīļi ne tik daudz kā propagandas rupori, drīzāk kā ērtas «tumbočkas», iespēja manipulēt ar budžeta tēriņiem.) «Liesmai» šāda nejaucība it kā gāja secen, bet ko es, tālumnieks, īsti zinu... Varbūt arī ir nācies kādu pilsētas vai kaimiņnovada domes servētu krupi norīt?

Šķiet, tā bija viena no pavisam retajām reizēm, kad flegmatiskais «lāčuks» Valdis Dombrovskis sāka gluži vai rēkt nebalsī — tad, kad zemsavietis Andris Rāviņš Jelgavā pirms gadiem sešiem kategoriski atsacījās likvidēt savus «medijus», kas slāpēja pilsētas avīzi. Taču toreiz premjera dusmām par demokrātijas nievāšanu bija par maz — nu šī oficiozā nezāle ir sakuplojusi pārāk lekni visā Latvijā.

Tik tālu ir aizgājis, ka pat Saeimas zaļzemniekiem vajadzība rūpēties par premjerpartijas reputāciju un Latvijas tēlu Eiropā spiež godāt preses brīvību un izbeigt šādu lieliniecisku praksi. Taču kā gan viņiem roka pacelsies skādēt Rāviņam un citiem «ķeizariņiem»?

* * *

Latvijas presē pēdējā desmitgadē tiek izspēlēta gluži bībeliska drāma par «pēdējiem, kas būs pirmie»: drukātās žurnālistikas avangarda lomu ir nācies pārņemt agrākajiem pastarīšiem — vietējiem «mazajiem» laikrakstiem un arī «dāmu lasāmvielai». Kādreiz tik dižmanīgie, lielās reklāmnaudas izlutinātie nacionālā mēroga laikraksti, kuru galvenie redaktori šķita izlemjam Latvijas attīstības virzību un politiķu likteņus, šodien — sāpīgi to redzēt un atzīt! — arvien vairāk atgādina sašļukušus balonus. It kā vēl būtu vakarējā bravūra un vēriens, taču pamati zem kājām kļūst arvien irdenāki...

Cik labi, ka ir tāds internets, ko kādreizējie vadošo avīžu magnāti var joprojām vainot savās nelaimēs — izliekoties nemanām vainu sevī, nevaldāmajā lepnības garā. Dažs redaktors iedomājās lasītājus esam gluži vai kā aunu baru, kas padevīgi sekos visur, kur gana zizlis rādīs. Dažs tā domā vēl joprojām. Cilvēku uzticēšanās tika izmantota savtīgi, personisku kaprīžu apmierināšanai izdancinot ministrus un deputātus. Iztērēta garās mašīnās un dārgi apkurināmās muižās.

Lasītāji to pamazām vien ieraudzīja, izprata un novērsās — izlietu ūdeni vairs nesasmelt. Tāpēc arī mūsu arodā valda tik depresīvs noskaņojums — galvaspilsētā preses cilvēki jūtas kā Blaumaņa novelē uz strauji dilstoša ledusgabala.

Manam «dzimtajam» laikrakstam, kurā es zem Voldemāra Krustiņa smagi gādīgās rokas izskolojos visos žurnālista aroda smalkumos un raupjumos, patlaban ir divi «savi» deputāti Jēkabielā. Tostarp Saeimas priekšsēde. Atkal un atkal es prasu sev un kolēģiem: ar cik tūkstošiem lasītāju  paātrinātu zaudēšanu tika apmaksāts šis «panākums», kas nelīdz ne mīļajai avīzei, ne tās bijušajam līderim?

Tas, ka «Liesma» un citi vietējie mediji ir daudz tuvāk cilvēkiem, tuvāk viņu rūpēm, priekiem, cerībām un maldiem, tuvāk viņu uzartai, bruģētai vai izbradātai zemei, droši vien aizsargā no tukšas lepnības un iedomu kārdinājuma. Tieši tas reģionālo presi padara par Latvijas žurnālistikas pīlāru.

Katra kļūda, kas pieļauta redakcijas vai rakstītāja dialogā ar lasītāju, te atspēlējas daudz ātrāk un sāpīgāk — tāpēc arī ir ātrāk žurnālistu izlabojama un lasītāju piedodama, neielaižot mūsu aroda «smalkās kaites» pārāk dziļi. Kamēr vien cilvēki tic savam laikrakstam, tas viņiem būs vajadzīgs.