Tukšās kaislības, kas Rīgā tiek celtas ap Latvijas Radio 5. kanālu, manuprāt, ļoti līdzinās Latvijas politikas «svarīgākajai» problēmai — dzīvnieku ne-/izmantošanai cirka izrādēs. Jautājumu, kas ir (vai tikai šķiet) būtisks nelielam cilvēku lokam, var uzspiest kā prioritāti valsts varai un sabiedrībai — vajag tikai ar savu viedokli skaļi un agresīvi aizpildīt Latvijas informatīvo telpu.
Premjeram, finanšu ministrei un zaļzemniekiem ir paveicies vismaz vienā — sabiedrība vairs neņem vērā reiz ietekmīgu ekspertu brīdinājumus. Īpaši vēl tad, ja viņiem, piemēram, Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, mēdz būt garlaicīga cilvēka reputācija un, protams, «pārāk liela» alga.
Igaunijas sabiedrība šajā nedēļā atceras un izvērtē Tallinas «bronzas nakti» — masu nekārtības* 2007. gada 26. — 28. aprīlī. Drūmā «jubileja» ziemeļu kaimiņiem rada galvenokārt nožēlu, jo toreiz vienā rāvienā tika gandrīz pilnībā iznīcināti cerīgie centieni integrēt krievvalodīgos valsts iedzīvotājus vienotā nācijā.
Šī pašvaldību vēlēšanu kampaņa, vēl pat it kā īsti nesākusies, jau rada nomācošas izjūtas. Tā apliecina sevi kā neslēpts rutīnas pasākums, kurā spēcīgākie politveidojumi gatavojas pavisam truli, primitīvi un pat diezgan garlaikoti nosargāt vai sakostiem zobiem nedaudz pārdalīt savas ierastās varas apjomu.
Šī nedēļa aizrit Ukrainas zīmē: tās prezidents Petro Porošenko ieradās Rīgā, bet Māris Kučinskis apciemoja savu Kijevas kolēģi Volodimiru Groismanu. Eiropas parlaments nobalsoja par vīzu atcelšanu Ukrainas pilsoņiem. Tikmēr šīs valsts parlamentā briest dziļa politiskā krīze.
Atvainojos, lasītāj, ka uzbāžos ar stāstu par notikumiem Ogrē — valmieriešiem un apkārtnovadniekiem tā droši vien psiholoģiski atrodas uz Mēness. Tāpat kā ogrēniešiem Valmiera. Tomēr tālā novada domes vicepriekšsēža izvazāšana pa tiesām uzrāda, cik dziļi un melni ūdeņi ir iespējami mūsu municipālpolitikā.
Saeimai beidzot būs izdevies uzveikt bubuli, kas Latvijas sabiedrību gan daudz vairāk biedēja pirms pāris gadiem — bailes, ka ārzemnieki sagrābs mūsu lauku zemes, liedzot attīstību pašu zemniekiem. Turpmāk tas, kurš valsts valodu nezinās, pie Dievzemītes tīrumiem netiks.
Gluži vai spiestā kārtā man nākas turpināt savu pagājušās nedēļas apcerējumu par tagadējai valdībai traģiski bīstamajiem «tēvu grēkiem» ceļu (ne)uzturēšanā. Cēsu pusē, Drustos un Jaunpiebalgā, remontdarbu pieprasītāji aizvakar izteica iznīcinošu un uzskatāmu spriedumu Latvijas satiksmes politikai — izdangātajā ceļā P29 demonstratīvi iestādot kartupeļus.
Politika vienmēr ir nežēlīga, bet brīžiem tā kļūst klaji sadistiska. It kā Mārim Kučinskim un zaļzemniekiem netrūktu pašradītu problēmu — nē, viņiem tagad nāksies atbildēt arī par iepriekšējās premjerpartijas gadiem ilgi piekopto cūcību, ļaujot sabrukt Latvijas ceļiem.
Galvaspilsētas priekšvēlēšanu kaislības sakarst vēl vairāk: pretenzijas kandidēt uz Rīgas domi un pat ieņemt pilsētas galvas krēslu piesaka «pati» Juta Strīķe, kura pirms dažiem gadiem Latvijas sabiedrībai spilgti un vienpersonīgi personificēja cīņu pret korupciju un oligarhu varu.
Kā ne reizi vien jau agrāk, Latvijas jāvārds Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumam CETA tika dots bez īsti racionālas izvērtēšanas. To atkal aizstāja trādirīdis, ko sacēla divi konkurējošie sabiedriskās domas apstrādes «kori» — viens tēloti jūsminās par gaidāmo uzplaukumu, otrs tikpat liekulīgi vaimanā par jaunām verdzības važām.
Ziemeļu kaimiņi atkal nopietnāk pieķeras problēmai, kas ir bieži apspriesta arī Latvijā: kā pārvietot valsts iestādes no «ūdensgalvaspilsētas» uz trūcīgākām vietām, lai tur tās kalpotu par attīstības «motoru». Vai vismaz ļautu «noturēties virs ūdens».
Zaļo un zemnieku savienība pietiekami apņēmīgi — vismaz pēc Latvijas politikas mērauklām! — atbrīvojās no savas pirmās un vienīgās Eiropas Parlamenta deputātes. Ivetas Grigules publiskā vīpsnāšana par Ministru prezidentu kļuva par pēdējo pilienu Augusta Brigmaņa šķietami neizmērojamajā pacietības kausā.
Gluži vai jāpateicas Anderam Pālsovam, Rīgas Ekonomikas Augstskolas rektoram, par viņa nevēlēšanos apliecināt savas prasmes «iezemiešu mēles» pārvaldīšanā. Šis skandāls ļāva mums daudz ko uzzināt par daža latvju politiķa, uzņēmēja vai cita «viedokļu līdera» attieksmi pret dzimto valodu. Lietas, ko nemaz negribētos uzzināt.
Sveicu laikrakstu ar kārtējo — bet ne viegli nākušo! — profesionālo uzvaru! Protams, vēl vairāk sveicienu un pateicības uzticamo un prasīgo «Liesmas» lasītāju saimei!
Šķiet, ka Lato Lapsas vadītais nejaucību atmaskošanas portāls «pietiek.com» strauji tuvojas savai lielākajai sakāvei. Latviešu tautai ir tādi elki, kuriem mesti akmeņi lec atpakaļ, sāpīgi trāpot pašam metējam.
Šodien savā amatā stājas Amerikas Savienoto Valstu 45. prezidents Donalds Džons Tramps, seniors (14.06.1946.) — cilvēks bez jebkādas iepriekšējās politiskās karjeras un globāla uztraukuma cēlonis.
Pēc jezgas ar «mikrouzņēmumu makronodokli» valdības solījumi šogad sakārtot visu Latvijas nodokļu sistēmu spēj raisīt sabiedrībā drīzāk bažas, ne cerības. Kaut vājš, tomēr mierinājums: mūsu pārslavētie un skaustie ziemeļu kaimiņi savā fiskālpolitikā arī brauc arvien dziļākās auzās.
Grozies, kā gribi, bet gada galvenais notikums Latvijā ir pašvaldību vēlēšanas 3. jūnijā. Vieglprātīga attieksme pret tām var pelnīti radīt smagas problēmas dažā Rīgas «lielpartijā», jo Latvijas politikas smaguma centrs nebūt neatrodas Jēkabielas «akvārijā».
Atskatoties uz aizvadīto gadu Latvijā un pasaulē, mēs atceramies tā neaptveramo daudzveidību — kā priecīgu un bēdīgu, labu un ļaunu, svarīgu un vēl svarīgāku notikumu mozaīku. It kā būtu pavisam grūti izraudzīties starp tiem kādu, ko man nodēvēt par pašu nozīmīgāko no visiem. Diemžēl tāds ir.