Nākamā gada valsts budžeta veidošanā par sāpīgāko jautājumu kļūs izdevumi aizsardzībai. Mums morāli jānobriest tam, ka «NATO standarts» — militārie tēriņi vismaz 2 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta — Latvijai būs jāsasniedz daudz ātrāk, nekā gribētos. Citās nozarēs nāksies savilkt jostas.
Satrauktai sabiedrībai jebkāds tiesas spriedums šķitīs pārlieku mīksts, bezzobains un noziedzību veicinošs. Mēs esam svēti pārliecināti, ka soda jēga slēpjas pat ne tik daudz paša vainīgā pienākumā ciest par viņa nodarīto, bet gan iespējamu noziedznieku iebiedēšanā — lai tie nekad neuzdrošinātos ļaut vaļu prātus urdošiem nelietīgiem nodomiem vai tieksmēm.
Parlamenta abām mazākajām — Latvijas reģionu apvienības un partijas «No sirds Latvijai» — frakcijām vajadzētu būt piesardzīgākām tagadējā flirtā vienlaikus gan ar Straujumas valdības kodolu, gan tam oponējošo Nacionālo apvienību. Tām nav dota iespēja pašām izvēlēties savu nākotni, ko noteiks «lielo» partiju līderu ļaunatminība, neaizmirstot sīkfrakciju šābrīža «neuzticību».
Ja kāds sevi izsludina par Napoleonu, tad tāpēc citiem nav jāsatraucas par to, ka viņš uz karstām pēdām pacentīsies iekarot, piemēram, Ēģipti. Impēriskas ambīcijas šodien apliecina nevis varēšanu, bet stipri īpatnēju prāta stāvokli.
Mums patlaban ir pamācoši vērot Grieķijas valdības ķīvēšanos ar Starptautisko valūtas fondu un Eiropas kreditoriem. Tas ir uzskatāms piemērs nepatikšanām, kādās arī Latvija varētu iekulties, ja mūsu vēlētāji lielākā skaitā gribētu sajusties drosmīgi, nobalsojot par politiķiem, kuri solītu «nepakļauties starptautisko naudasmaisu diktātam».
Pirmssvētku atslābums Jēkabielas augstajā namā rādās esam mānīgs. Kaut Saeima dodas brīvdienās, Latvijas politika atvaļinājumā acīmredzami netaisās. Šonedēļ jau ir «ielikts raugs» sabiedrības tracināšanai, politiķiem sākot spēkoties ar masu medijiem.
Kņada, kas tiek sacelta ap divu Krievijas polithuligānu aizturēšanu Ādažu militārās bāzes teritorijā, ir klasisks piemērs tam, cik plakātiski ir mūsu prātos dēstītie priekšstati par austrumu kaimiņvalsti un tajā notiekošo. Tikpat greizi kā tās iedzīvotājiem par «nacisma pārņemto» Latviju.
Pļukts, Made... Valsts galvas vēlēšanas Saeimā notika pēc klasiskās formulas «Gribējām, kā labāk, bet iznāca kā vienmēr*». Braši iesāktās pretendentu publiskās raudzības ar tautas viedokļa uzklausīšanu trešdien brutāli finišēja ar galīgi necaurspīdīgu balsojumu un meliem TV ekrānā.
ZZS virzītais valsts galvas amata kandidāts Raimonds Vējonis sarunā ar «Liesmu» bija noskaņots kaujinieciski — kā jau tas «kara ministram» pieklājas.
Bēgļu izvietošanu ES dalībvalstīs vēl tikai apspriež Briseles kabinetos, taču politiķiem jau ir skaidrs: sācies milzīgs un ilgs tracis. Valdības partijām tas sola vien galvassāpes, toties vēlēšanās caurkritušie un citi populisti berzē rokas.
Sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» valsts augstākajam amatam virza savu stabilizatoru Sergeju Dolgopolovu
Patlaban Daugavmalas Gaismas pilī notiek pasākums, ko sludina par Latvijas prezidentūras vainagojumu — Austrumu partnerības apspriede. Taču mūsu politiķiem, kuri vēlas būt bijušo PSRS republiku eirointegrācijas krusttēvi, var nākties piedzīvot vilšanos: pasākums riskē kļūt par diplomātisku čiku.
Cirks ap prezidenta vēlēšanām ir izvērsies jau tiktāl, ka vairs smiekli nenāk. Jo tuvāk nāk laiks, kad partijām ir jānosauc savi kandidāti valsts augstākajam amatam (19. — 24. maijs), jo valdošā koalīcija «brauc dziļāk auzās». Tāpēc viss velk uz to, ka būs mums ne tikai jauns prezidents, bet arī jauns kabinets.
Partijas «No sirds Latvijai» (NSL) kopsapulce par savu Valsts prezidenta amata kandidātu izvirzīja GUNĀRU KŪTRI, Saeimas sekretāra biedru un agrāko Satversmes tiesas priekšsēdētāju (2007 — 2014). Pats pretendents ļoti skeptiski vērtē iespēju tikt ievēlētam vai pat vispār pieteiktam vēlēšanām — izrādās, viņu atbalsta pat ne visi NSL frakcijas deputāti.
Ziemeļu kaimiņi sarūpēja sensāciju: turpmāk pašvaldības var vēlēt ikviens 16 gadu vecumu sasniedzis Igaunijas iedzīvotājs. Interesanti, vai dīvainā ierosme atradīs apjūsmotājus un atdarinātājus Latvijā?
Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepcijas un Satversmes ievada projekta autors EGILS LEVITS ir nacionālās apvienības «Visu Latvijai!» – «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (NA) joprojām piedāvāts kandidāts Valsts prezidenta amatam.
Mediķu arodbiedrības protesta demonstrācija šopirmdien pie Nacionālās bibliotēkas bija akūti vajadzīga mūsu nacionālajai pašapziņai — pat ja šis pasākums raisīja necilu atbalsi. Beidzot Latvijā cilvēki pārvarēja vispārējo aklo bijību pret valsts varas pasludināto šābrīža «svēto govi» — ES prezidentūru.
«Vienotības» un ZZS minstināšanās Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā rada sabiedrībā neizpratni un jau arī nievas. Abu stomīgums šķiet viegli izskaidrojams. Pat pārāk viegli.
Igaunijas Valsts domes vēlēšanu iznākums uzkrītoši atgādina spēku samērus mūsu tagadējā parlamentā, toties jaunā Tāvi Reivasa kabineta veidošana izvērtās krietni atšķirīgāka. Kaut tā vadībā, tāpat kā Straujumas otrajā valdībā, paliek iepriekšējais premjers, un arī kaimiņvalsts valdošo koalīciju veido trīs pieredzējušas partijas. Ministri, saņemot domes vairākuma atbalstu un prezidenta svētību, ķeras pie darba ar apziņu, ka viegli neies — partiju iekšējo pretrunu, sabiedrības skepses un, jā, arī degvielas akcīzes dēļ.
Latvijas Universitātes (LU) rektors būtu ideāls kandidāts sabiedrības daļai, kas vēlas valsts galvas amatā redzēt ar līdzšinējo politiku pilnīgi nesaistītu cilvēku. MĀRCIM AUZIŅAM nav nekādas partijiskās piederības (arī ne PSKP), tāpat nekādas politiskās un vēlēšanu pieredzes valsts pārvaldē vai pašvaldībās: «LU nostāja ir nesaistīties ne ar vienu politisko spēku.»