Dīvaina sajūta reizēm spēj pārņemt visciniskāko politikas aplūkotāju: dzirdot amatpersonu pavisam prasti — klaji un nemākulīgi — melojam, izjust tikai un vienīgi žēlumu pret cilvēku, kurš sevi publiski pazemo. Jo saproti, ka tas tiek darīts ne jau pašlabuma dēļ vai savas ādas glābšanai, bet izmisumā un bezcerībā aizstāvot «komandas reputāciju».
Viņa būtu pašsaprotama kandidāte «vecās Eiropas» valstī ar stabilām varas tradīcijām, kur prezidenta amats vainago ilgu un veiksmīgu politisko karjeru. Taču mēs vēl mīlam meklēt laimeslāčus zoodārzos un citur. SANDRA KALNIETE necer ievākties Rīgas pilī — viņa grib, sportiski izsakoties, pacelt vēlēšanu latiņu augstāk.
Dzintara Rasnača kundziskums, ko viņš izrādīja pret VDK dokumentu izpētes komisijā iesaistītajiem speciālistiem, ir jauns rekords Latvijas politiskās kultūras degradēšanā. Turklāt šādai «īstās vietas ierādīšanai» ir demonstratīvs raksturs: «Es te esmu ministrs, bet jūs — no ielas pasauktas niecības!»
Neizbēgama rutīnas pieskaņa ir sadzirdama ziņā par to, ka Drošības policija uzsāk kārtējo — šķiet, septīto vai jau pat astoto pēc skaita — kriminālprocesu par iespējamu balsu pirkšanu 12. Saeimas vēlēšanās. Par to vairs nebrīnāmies, nešausmināmies, nekaunamies.
Arī Igaunijā pieredzējušām partijām tomēr neizdodas sadalīt tikai savā starpā vēlētāju simpātijas. Gluži kā 12. Saeimā, blakus četriem politikas smagsvariem 13. Valsts Domē (Riigikogu) iespraucās divi neobligāti debitanti. Kas vēl mums kopīgs, kas atšķirīgs?
Kaimiņvalsts paziņojums, ka tā uz laiku — pieciem gadiem — atjaunos iesaukumu obligātajā karadienestā, pievērsa Lietuvai plašu Eiropas masu mediju uzmanību. Taču šķiet, ka vispārējas ievērības īsais mirklis būs vienīgais ieguvums valstij no šāda vairāk nekā dīvaina lēmuma pieņemšanas.
Mēs, latvieši, nervozos brīžos kļūstam pavisam dīvaini savās runās un darbos: katru reizi, kad mums uzrodas starptautiskās problēmas un skaidrāk kļūst redzams pašu vājums, tiek skandētas arvien kareivīgākas runas. Tā vien šķiet, ka tagad daudzi politiķi un žurnālisti nevar vien sagaidīt, kad Baltijai tiks dota vēsturiskā iespēja beidzot mesties cīņā ar krievu lāci, un cenšas to pasteidzināt.
Nu ir skaidrs, ka valsts galvas raudzības atstās partijām plašas iespējas slēgt dažādas vienošanās par to, kam tiks amats un ko tieši atlīdzībā dabūs viņam pietrūkstošo balsu nodrošinātāji. Tas vien, ka «spēle» notiks atbilstoši ZZS vēlmēm, nevis abu valdības partneru iecerei, vēl nenozīmē, ka arī rezultāts būs garantēti tīkams zaļzemniekiem un — jo īpaši! — viņu kandidātam.
Zaļo un zemnieku savienība ir gatava gandrīz uz visu, lai nodrošinātos ar iespēju ievēlēt «savu» Valsts prezidentu. Protams, ja tikai tas neapdraud pašas palikšanu koalīcijā. Tāpēc tās frakcija vakar Saeimas sēdē atklāti brāļojās ar «Saskaņu» un 'No sirds Latvijai», mākslīgi radot kvoruma trūkumu un nepieļaujot sākt izskatīt Satversmes grozījumus, kas paredz ievēlēt Valsts prezidentu atklātā balsojumā.
Otrdienas valdības sēdē pieņemtais lēmums atteikties no valsts dalības Vispasaules izstādē izraisīja dažu izpildvaras pārstāvju un, protams, budžeta naudu jau tērēt sākušo reklāmistu pārsteidzošu klaju «morālo striptīzu»: kurš te iedrošinās mums liegt kārtējo reizi eleganti šķērdēties?
Valsts prezidenta tielēšanās, izvaicātam par viņa ne-/braukšanu 9. maijā uz Maskavu, uzkrītoši liecina: Putina ielūgums tiks pieņemts. Tikai atzīšanās ir jānovilcina līdz brīdim, kad Ukrainas notikumu satrauktā tauta būs «beigusi šūmēties» un drošākas kļūs uzņēmēju runas, ka jārestaurē kaimiņattiecības.
Atsākot kārtot ebreju īpašumu kompensēšanu, valdība atkal nav izvēlējusies īsto laiku. Tā pārvērtē ES prezidentūras disciplinējošo efektu. Jā, mūsu, latviešu, spilgta iezīme ir izmisīga vēlme, svešos ļaudīs nokļūstot, izlikties esam daudzkārt labākiem un pareizākiem, gudrākiem un devīgākiem nekā ikdienā. Taču paļauties uz šo ieradumu nedrīkst — jo kas zina, kad mākslīgā savaldības čaula saplaisās, ļaujot vaļu mūsu patiesajām emocijām.
Gads ir iesācies vētraini — turklāt vistiešākajā nozīmē. Pūķošanas sporta (jeb, «latviskāk» izsakoties, kaitborda) entuziasta noslīkšana pie Kolkas raga diemžēl uzskatāmi parāda, cik absurda Latvijā ir attieksme pret cilvēka dzīvību: no sabiedrības un valsts tiek agresīvi paģērēts darīt neiespējamo, lai to censtos izglābt, — kaut pašam dzīvības «īpašniekam» tā bijusi nieka vērtē.
... pārfrāzējot Veidenbaumu, viss tajā pa vecam. Naivi, protams, ir gaidīt revolucionāru uzrāvienu no jaunievēlētas Saeimas. Tās vairākuma mērķis ir vienkārši vēl kādu brīdi, kamēr vien vēl ir iespējams, saglabāt sabiedrībā iespaidu, ka tiek turpināts Valda Dombrovska valdības pēckrīzes politiskais kurss.
Uz ko gan cer Veiko Spolītis, tagad tik izmisīgi turēdamies pie Saeimas mandāta? Droši vien uz Latvijas sabiedriskās domas gurdeno remdenumu. Tauta taču ir ik pa laikam samierinājusies ar visādiem «brīnumiem» — vai neizrādīs sapratni arī šoreiz?
Šonedēļ piedzīvotā «Vienotības» biedru publiskā attiecību kārtošana sociālajos tīklos bija sabiedrībai netīkama scēna, bet acīmredzami neizbēgama un pat vajadzīga. Tādā veidā izlādējās iekšējā spriedze, kas partijā krājās pirms vēlēšanām un īpaši pēc tām.
Vai valdība būtu jāveido (tikai) no Saeimas deputātiem? Atbildi uz šo Latvijai vienmēr nozīmīgo jautājumu, kaut valdība jau strādā, otrdien publiskās debatēs Vidzemes Augstskolā kopīgi centās atrast tās studenti un Rīgas viesi — politiķi un eksperti.
Pēcsvētkos galvaspilsētā dzīvojošo un strādājošo sarunās dzird priecīgu izbrīnu: cik iespaidīgs un patiesi svinīgs šogad izvērties 18. novembris, cik daudz pacilātu cilvēku pulcējās ielās, laukumos un Daugavmalā. Ceru, ka šādu prieku jūt arī Valmierā un novados.
Vienmēr ir grūti stāstīt par savu dzimtenes mīlestību. Gluži tāpat kā skaidrot mīlestību vispār un citas tikpat pašsaprotamas lietas. Turklāt vēl grūtāk klājas tad, ja teicējam nav kur sprukt. Atkal pienācis brīdis, kad tieši man dāvāts gods Tevi, lasītāj, uzrunāt pirmssvētku numurā, bet prātu pārņem jūtu mulsums.
Visi politiskie procesi Jēkabielas augstajā namā patlaban norisinās pārāk raiti un gludi — tieši tāpēc mums nevajag daudz cerēt no šīs koalīcijas un tās valdības. Drīz to sabrucinās vai nu iekšējās ķildas, vai sabiedrības neapmierinātība.