Nav jau par vēlu disciplīnai?
Zaļo un zemnieku savienība pietiekami apņēmīgi — vismaz pēc Latvijas politikas mērauklām! — atbrīvojās no savas pirmās un vienīgās Eiropas Parlamenta deputātes. Ivetas Grigules publiskā vīpsnāšana par Ministru prezidentu kļuva par pēdējo pilienu Augusta Brigmaņa šķietami neizmērojamajā pacietības kausā.
Taču vai tas ko vairs līdzēs Māra Kučinska valdībai, ZZS un pašiem zaļzemniekiem — šīs partiju savienības mugurkaulam? Pārfrāzēšu lielpilsētnieku cinisko parunu par cilvēku un stalli*: var samērā viegli izspiest ārā no partijas vienu lielummānijas pārņemtu politiķi — bet vai tas partiju atbrīvos no «gribulības»?
Brīžiem rodas iespaids, ka tikai bijušais kompartijas Saldus rajona komitejas vadītājs un vēl daži zaļzemnieku politiķi patiešām apjēdz viņiem uzkrauto atbildības nastu. Apjēdz to, ka sabiedrības uzticības kredīts tika iztērēts budžeta odiozajā tapināšanā un ka ZZS popularitāte dilst* valdības neveiksmju dēļ, ietekmējot zemsaviešu un Zaļās partijas sekmes pašvaldību vēlēšanās.
Šķiet, ka pārējie ZZS politiķi — daudzi Saeimas frakcijas deputāti, partiju funkcionāri, pašvaldību ķeizariņi — un pat «ierindas biedru» vairākums pašapmierināti ignorē realitāti un turpina dzīvot «zaļi». It kā joprojām Valdis Dombrovskis vilktu valsts varas vezumu, kurā 10. Saeimas laikā iesēdušies zaļzemnieki varēja kūļāt kājas, svilpot un sāpīgi iebakstīt vilcējam sānos.