Pārcentība nekad nenāk par labu, bet Igaunijas partijnieki nebeidz pārsteigt: pēc tam, kad valsts galvas raudzības izgāzās gan Valsts domē, gan pilnvaroto vēlētāju sapulcē, tika braši pasolīts nodrošināt visu parlamentu frakciju atbalstu trešās kārtas pagaidām vienīgajai kandidātei — nesenai eiroierēdnei.
Rīt, 24. septembrī, Igaunijas partijas, apvienojot īpašā elektoru kolēģijā parlamenta deputātus un pašvaldību delegātus, beidzot izraudzīs Tomasa Henrika Ilvesa pēcteci. Vēlēšanas solās būt intrigu pilnas, turklāt galvenā no tām mūsu ziemeļu kaimiņiem ir principiāla: vai par Kadriorgas jauno iemītnieci kļūs neigaune?
Ja savā laikā mēs varējām tāpat vien naski būvēt ledushalles, butaforiskas viesu mājas vai ražotnes, tad kāpēc tagad nevarētu uzbūvēt veselu dzelzceļu? Galvenais — patīkami iztērēt Eiropas naudu, «sildīt ekonomiku».
Ziemeļpuses kaimiņos — nu, vismaz partijās un medijos — valda vispārēja vilšanās, pat kaunēšanās par to, ka parlamentam nav izdevies vienoties par jauno valsts prezidentu. Šīs skaļās emocijas gan ir klaji retoriskas un liekulīgas (prastāk sakot — pavisam falšas): kādā veidā Valsts domē ar tās sešām frakcijām būtu iespējams saliedēt veiksmīgam balsojumam obligātās 68 balsis?
Mēs esam līdz kaklam apbērti ar NATO garantijām Baltijas valstu drošībai. ASV viceprezidents gluži vai tikai tāpēc ieradās Rīgā. Tomēr «baidīšanās no lāča» aizrautīgi turpinās.
Mēdz teikt, ka nakts ir vistumšākā tieši pirms rītausmas. Lai Latvija varētu izsludināt savas neatkarības pilnīgu atjaunošanu un mēs šosvētdien varētu svinēt šī notikuma ceturtdaļgadsimtu, vispirms tautai bija jāizdzīvo 19. augusts — pilns ar trauksmainu neziņu, «Gulbju ezera» translācijām, savas bezspēcības apziņu un spītīgu cerību. Viens no mūsu nācijas patiesās varonības brīžiem.
Saceltā jezga ap Koļegovas (ne)iecelšanu VID vadītājas amatā ļauj «Vienotībai» krietni sapelnīt popularitātes punktus. Intrigot šī partija pratīs vienmēr. Premjers valdības sēdē tika pēkšņi pārsteigts un jutās izmuļķots, tāpēc ļāvās dusmām un jūtu uzplūdā sarunāja velnszinko — pats noplicinot savu autoritāti.
Protams, Sīmu Kallasu, vienu no kandidātiem Igaunijas prezidenta vēlēšanās, es tikpat labi varētu salīdzināt ar Eināru Repši (vadījis nacionālo banku, bijis premjers un finanšu ministrs, savām vajadzībām nodibinājis joprojām spēcīgu proeiropeisku partiju) vai Andri Piebalgu (arī bijis eirokomisārs Barrozu vadītajās Eiropas Komisijās, turklāt abas reizes ieņēma viceprezidenta amatu). Tomēr pašlaik igauņu valstsvīrs atrodas tādā pašā neziņā, kādu pērnajā pavasarī piedzīvoja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis: vai tautas atmodas varonim tiks vieta prezidenta pilī — vai arī viņš vairs nedrīkst maisīties pa kājām šolaiku dižmaņiem?
Pārsteidz Ingas Koļegovas entuziasms, viņai uzņemoties «bāzt galvu cilpā» — vadīt Valsts ieņēmumu dienestu. Tomēr līdzīgas jūtas jau izraisīja jaunās veselības ministres Andas Čakšas pēkšņā apņēmība iejūgties Gunta Belēviča atstāto traģisko problēmu vezumā.
Baltijas politiķu kvēlākās cerības tiek piepildītas — mēs esam ieguvuši savus «dzīvos vairogus», un Latvijā šī loma tiek uzticēta kanādiešu karavīriem. Aizsardzības ministrija šķiet pilnībā pārņemta ar gatavošanos dārgo viesu apčubināšanai — tāpēc jācer, ka vismaz Donaldam Trampam izdosies mūsu politiķus atraut no apsēstības ar «pieczvaigžņu kazarmu» celtniecību.
Laikraksta vakardienas numurā Guntis Vīksna pelnīti nosauca KNAB priekšnieka kadru (padzīšanas) politiku par klaunādi. Taču sekas Streļčenoka smieklīgajai rīcībai būs nopietnas: iestāde tiks sakārtota atbilstoši šodienas politiskajai situācijai — ZZS hegemonijai.
Skandāls ap «Lielvārdes 200 miljoniem» pilnībā laupa pašvaldību politiķiem iespējas sūdzēties par nepietiekami plašām pilnvarām: izrādās, novada domes (bijušajam) priekšsēdētājam, kurš noticējis savai ģenialitātei finanšu lietās, pietika parakstīt pāris papīrus, lai valdība satrauktos par iespējamām problēmām visai valstij.
Tiem līdzpilsoņiem, kuri jūtas valsts varas ignorēti un aizmirsti, tagad acu priekšā ir recepte, kā to vērst par labu. Pametiet Latviju, nemaksājiet tai nodokļus un nevairojiet nacionālo kopproduktu — tad jūs kļūsiet prioritāri svarīgi premjeram, valdībai un diplomātiem. Nu, vismaz vārdos.
«Breksita» varoņiem, kuri gribēja Eiropai «Kuzjas māti» parādīt, dūša ātri apskrējās — līdz ar valūtas vērtības un valsts kredītreitingu pēkšņo kritumu. Tagad dzirdam nožēlojamu tielēšanos: vaimandieniņ, mēs jau tikai gribējām valdību Londonā nedaudz pabaidīt — vai nu tā būs, ka nāksies pilnībā aiziet no kopējā tirgus? Sākās gļēvi «Brestart*» meklējumi.
Kas zina, varbūt Mārim Kučinskim bija prātīgāk izlikties, ka viņš, neraugoties uz neko, akli tic Guntim Belēvičam. Kurš ievārīja putru, lai pats izstrebj, nevis mūk krūmos un tiek cauri sveikā. Zaļzemnieku risinājums, kā aizpildīt veselības ministra krēslu, premjeram nelīdz, tikai rada jaunas problēmas.
Kārtējo reizi (vismaz trešo) vairāk nekā desmittūkstoš virtuālu atbalstītāju savāca priekšlikums aizvākt no Uzvaras parka padomju karavīriem veltīto pieminekli, lai sāktu «Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu». Līdzīga iecere 2007. gadā izraisīja dumpi Tallinā. Diezgan liela daļa mūsu līdzpilsoņu acīmredzami vēlas, lai «hibrīdkara» nervozajā gaisotnē Rīga piedzīvotu savu «bronzas nakti».
Pilnīgi vienalga, tieši kādu izvēli rīt izdarīs «Vienotības» kongress, partijas finiša līnija jau ir nosprausta. Var skaidri redzēt, ka tajā kas ir salūzis. Politikā defektīvu preci nav vērts lāpīt, jo pircējs (vēlētājs) rauks degunu un meklēs ko spīdīgi jaunu.
Savu 75. jubileju dižais komponists izvēlējās sagaidīt tieši tā, kā karsti cerēja viņa nelabvēļi — atkal presē uzspodrinot dīvaino «Latvijas galvenā putinmīļa» slavu. Jācer, ka Imantu Kalniņu tas viss (NRA slejās sarunātās prokremliskās glupības un patriotisku hibrīdkarotāju cepšanās par tām) nedaudz izklaidē viņa trauksmainās dzīves tik rāmajā novakarē.
Māris Kučinskis dūšīgi iesāka premjerēšanu un pat iedzina nedaudz bijības ministros un ierēdņos, atsviežot atpakaļ pusjēlos ministriju darba plānus. Diemžēl tieši pirms zīmīgo 100 dienu apritēšanas Ministru prezidents uzrāda sabiedrībai savu vājo vietu jeb, poētiski izsakoties, Ahileja papēdi: viņa dusmas par padoto nedarbiem ļoti ierobežo pateicības parāda jūtas.
Vajadzētu it kā priecāties — mūsu valsts iesaistās organizācijā, kas patlaban apvieno 34 pasaules ekonomiski attīstītākās valstis. Taču nav ticības, ka mēs tiešām esam «ekonomiskā lielvara nr. 35»...