Ziemassvētkos bērnu bieži skaitītā pantiņa vietā, ka gads ir balts no abiem galiem un vien pa vidu zaļš, nu jau sen nākas teikt, ka gads no abiem galiem ir zaļš, bet pa vidu karsts. Kaut gan daudzi tikai šodien un labi ja arī vēl parīt attiecībās ar klimatu bezrūpīgi dzīvot gribošie ne tikai sev, bet arī citiem cenšas iestāstīt, ka satraukumam par klimata pārmaiņām nav pamata, pati daba cenšas pārliecināt par pretējo.
Rakstījām, ka aizvadītā gada vienā no īsākajām dienām ( 21., 22. vai 23. decembrī) dabas draugi tika aicināti piedalīties putnu vērošanas sacensībās, kas vienlaikus notika trijās Baltijas valstīs. Viens no šī pasākuma galvenajiem organizatoriem ANDRIS KLEPERS portālā Dabasdati.lv publicē vērošanas rezultātus.
Jāsteidz bebriem palīgā Pārsteigti par silto ziemu un neaizsalušajiem ūdeņiem, šķiet, pat ar lielāku aktivitāti nekā vasarā rosās bebri. Valmierā jau kuru gadu bebru īpaši iecienīta darbošanās vieta ir Gaujas vecupe ielokā starp Elku saliņu un piekrasti pie J. Daliņa stadiona. Tieši šajā piekrastē nu jau pāris nedēļas bebri cenšas dabūt gar zemi pat pamatīgu ozolu.
Manā nu jau tālajā bērnībā pēckara gados, kad ziemās vēl bija ne vien sniegs, bet pat pamatīgas kupenas, tik greznu, krāšņu Ziemassvētku eglīšu rotājumu, kādi tagad vai ar velšanos veļas no veikalu plauktiem, gan nebija. Eglītes tad greznojām ar īpaši šai dienai saglabātiem ābolēniem (lieliskākie bija sīpoliņi), strupi sārtiem burkāniem, no meža atnestiem brūnganiem vai zaļiem čiekuriem. Tos lieliski kopā saistīja un ap egli apvīt ļāva pamatīgie, pat pāris metru garie staipekņi. Mežos mūsu māju tuvumā to bija daudz, un tajos gados neviens mums netika teicis, ka šis starp ogulājiem un veciem ciņiem uz visām pusēm ložņājošais zaļai šņorei līdzīgais augs ir saudzējams, tātad neplūcams un mājā nestiepjams.
Kā jau tas izskanējis citos masu medijos, AS «Latvijas valsts meži» arī šogad atļauj katram iedzīvotājam no tās apsaimniekotajiem mežiem pārnest mājās savu Ziemassvētku eglīti, gan ne garāku par 3 metriem. To drīkst cirst meža ceļu un grāvju malās, uz stigām, zem elektrolīnijām vai pieaugušā mežā zem lieliem kokiem. Kategoriski nedrīkst cirst jaunaudzes un aizsargājamās dabas teritorijās, par kurām vēsta ozollapas zīme.
Ceturtdiena deva atbildi uz trīs gadus sarunās un balsojumos iestrēgušu jautājumu par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES). Šīs valsts premjerministra Borisa Džonsona vadītā Konservatīvā partija 12. decembrī notikušajās ārkārtas vēlēšanās no parlamentā esošajiem 650 deputātu mandātiem ieguva 365, tātad pārliecinošu vairākumu.
Aizvadītās nedēļas nogalē atbilstoši pāri skrejošajiem Atlantijas vējainajiem cikloniem izskanēja informācija, ka Latvija un Igaunija Rīgas jūras līcī plāno veidot kopīgu jūras vēja parku. Par to piektdien ekonomikas ministram Ralfam Nemiro bijusi saruna ar Igaunijas ekonomikas un infrastruktūras ministru Tāvi Āsu. Sak, ja nu vēji ņemas spēkā gadu no gada un, arvien brāzmaināk dzenot viļņus, jūtami noskalo valstu krastus, ir vērts domāt, kā šos stihijas spēku izmantot arī lietderīgi. Vēja parkā saražotās elektrības jauda paredzēta ap 1000 megavatiem (pat lielāka nekā Pļaviņu HES!). Naudu projekta realizēšanai iecerēts dabūt no ES jaunas infrastruktūras izveidei īpaši paredzētiem līdzekļiem. Abas valstis vienošanās memorandu par šo projektu paredzējušas parakstīt jau nākamā gada sākumā.
Satraukums Kad nu arī Latvijā nedaudz sniegs sasnidzis un temperatūra aiziet mīnusos, atsākas putnu draugu ikgadējais satraukums: kas notiks, kā palīdzēt putniem, kuri šogad it sevišķi aizkavējušies ar projām laišanos uz siltākām zemēm.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Kocēnu pagasta 1. bibliotēkā dzejas draugi pulcējās uz dzejnieka kocēnieša Jāņa Adamsona pirmā dzejoļu krājuma «uz tumša fona esmu gaišs» atvēršanas svētkiem. Ieinteresējošā noskaņā atnācējus vispirms ievadīja pie sienām izliktās daudzās tiešām uz tumša fona gaišās krāsās ar autora roku rakstītas dzejas rindas. Domās iekrita, prātā uzreiz palika kaut vai šādas: Pasaules gals pienāks/kad viltus Einšteini pierādīs/dvēseles materiālo izcelsmi./Tas nebūs tik drīz/un kā man sapnī atgādināja nepareizticīgais Kristaps/nebūs vispār.
Lielība naudu nemaksājot, tādēļ palielīties varot arī tad, kad nemaz nevajag. Jo bieži iznāk, ka arī par lielīšanos jāmaksā. Ja ne naudā, tad ar uzticības zaudēšanu. Arī premjers Krišjānis Kariņš 2020. gada valsts budžeta tapšanas laikā ne reizi vien palielījās, ka šis nu būšot Latvijas vēsturē nepieredzēti liels budžets, izdevumu daļā paredzot pat vairāk par 10 miljardiem eiro.
Kocēnu novada Vaidavas kultūras un amatniecības centra lielajā zālē līdz pat 30. decembrim skatāmas keramiķes Sanitas Mickus izstāde «Māla varā» un fotogrāfa Aivara Buža fotoizstāde «Es mīlu Tavu foto». To atklāšanu iepriekšējā piektdienā ieskandināja Ineses Sudrabas vadītais jauktais koris «Vaidava», kura oficiālo nosaukumu kultūras centra vadītāja Inita Jurgenberga papildināja ar skaistiem epitetiem «jaukais, jautrais koris». Viņa arī, piesakot autorus, katram bija atradusi izteiksmīgus dzejas, pārdomu un arī jautājumu vārdus.
Cik teiku, leģendu un arī mīļu atmiņu par Zilokalnu stāstīts, cik dziesmu par viņu skandināts, dzejoļu sacerēts! Daudzi no tiem cits no cita lielā atšķirtībā jau pagātnē bija palikuši vai tik tālu pasaulē aizklīduši, ka pat ceļu atpakaļ pie sava kalna nezināja.
Kad gulbji vēl nav aizlidojuši un lielos baros uzturas ne vien Burtniekā, bet arī lietavās pārplūdušos tīrumos, viņi mums vēsta, ka vismaz vēl trīs dienas sniegs pie mums nav gaidāms. Tad nu tiem, kas vēl nav paguvuši to izdarīt, ir pēdējais laiks atcerēties arī par mazāku putnu mājvietām – pavasarī vai jau iepriekšējos gados izliktajiem būrīšiem. Kamēr to iemītnieki gan nu jau labu laiku ir projām uz siltākām zemēm vai vismaz vietām, kur ir labākas barošanās iespējas, viņu būrīši gaidīt gaida cilvēku palīdzību.
Jau kopš 2018. gada Latvijas un Igaunijas kopprojekta «No pazemes ūdeņiem atkarīgu ekosistēmu vienota apsaimniekošana pārrobežu Gaujas-Koivas upju baseina apgabalā» (Est-Lat 62, GroundEco) ietvaros tiek veikti pētījumi Kazu gravā, kas atrodas šaipus Cēsīm Priekuļu pagastā. Igaunijā šāda paša rakstura pētījumi notiek Matsi avotu purvā netālu no Latvijas robežas, kur tiek vērtēta to mijiedarbība ar Koivas (Gaujas) baseina ūdeņiem.
Ceturtdien Rīgā LU Botānikas fakultātē notika Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2021. – 2027. gadam apspriešana. Lai gan daži šādi NAP pasākumi jau ir bijuši reģionos, šis bija iecerēts kā galvenais, noslēdzošais, jo apspriešana jāpabeidz jau 25. novembrī, lai plānu decembrī virzītu apstiprināšanai valdībā un Saeimā.
Var nodomāt, ka saknapinātajā, daudzus solījumus un pat dažus likumus nepildošajā 2020. gada budžeta portfelī atvēlot 4,5 miljonus eiro politisko partiju finansēšanai, valdība ir izdomājusi labu stratēģiju šī budžeta cauri dabūšanai Saeimā. Publiskajā telpā, ministru un arī deputātu izteikumos un pārspriedumos kaut kur otrajā vai pat trešajā plānā nu ir palicis satraukums par skolotāju, mediķu mazajām algām, brīvpusdienu atņemšanu bērniem, pat par teritoriālo reformu. Par gandrīz galveno tēmu nu kļuvuši kopā ar budžeta projektu iesniegtie grozījumi «Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā», kas paredz partiju finansējumu no valsts budžeta palielināt turpat vai septiņkārt. Šogad partijas no valsts budžeta vēl saņem vai jau ir saņēmušas vien nedaudz vairāk par 600000 eiro, bet nu ir iecere šo summu palielināt līdz 4,5 miljoniem eiro.
Bieži esam dzirdējuši par pasākumiem, kuros ir iesaistījušies jaunie reindžeri. Kas viņi ir?
«Likuma par budžetu un finanšu vadību» 21. pantā teikts: «Ministru kabinets līdz attiecīgā gada 15.oktobrim iesniedz Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu (budžeta likumprojektu paketi) nākamajam saimnieciskajam gadam, priekšlikumus par grozījumiem likumos, lai tie atbilstu budžeta pieprasījumiem». Tad nu vismaz šajā ziņā likuma paklausīgā valdība vakar ar budžeta projektu portfelī uz Saeimu sūtīja finanšu ministru Jāni Reiru.
Kad pēc Saeimas vēlēšanām un no KPV LV, JKP, Attīstībai/Par, VL-TB LNNK un JV tika sastiķēts pietiekams deputātu skaits, lai izveidotu jaunu valdību un kā pirmais iespējamais tās veidotājs tika nosaukts Jānis Bordāns no JKP, pat cerēju, ka nu būs valsti uz radikālām pārmaiņām virzošs premjerministrs. Tādas pārmaiņas jau arī vēstīja šīs partijas priekšvēlēšanu laikā izteiktie solījumi par bezkompromisa tiesiskumu un vēl daudz ko citu. Nu secinu, ka paldies jāteic tiem politiķiem, kuri J. Bordānu valdības vadītāja postenī neatbalstīja, lai netiktu sastrēbta karsta putra vispirms tiesiskumā.
Tālumnieks
Kad vēsturnieki pēta mūsu zemes vēsturi, ne vienreiz vien rodas jautājums – no kā gan senči pārtikuši? Viņiem taču nebija nedz kartupeļu, pupiņu, kāpostu, tomātu, gurķu, paprikas, nedz kukurūzas un vēl daudz kā cita, ko ēdienreizē galdā likt. Liela daļa no tagad tik ierastajiem dārzeņiem pie mums taču atceļoja no Kolumba atrastās Amerikas. Starp atceļotājiem īpaši gribu pieminēt ķirbjus, kurus pēc arheologu domām Peru dzīvojošie sākuši audzēt jau pirms 12 tūkstošiem gadu (mūsu teritorijā tad vēl tikai beidzās ledus laikmets un sāka ieceļot pirmie cilvēki). Atceļojuši līdz Eiropai, ķirbji pirmo vērtējumu esot guvuši klosteros, bet par atzītu pārtikas augu kļuvuši vien 17. gadsimtā. Uz mūsu pusi, visticamāk, toreiz moderno dārzeni uz savām muižām atveduši vācieši. Par to liecina arī «ķirbja» lielā līdzība vāciskajam «kurbis». Pēc tam ķirbis no muižām ātri vien, varētu pat teikt, aizripoja vai līdz katrai lauku sētai. Tur tas, pateicoties savu ziedu lieliskajām apputeksnēšanās spējām, cauri gadsimtiem ir gan vairojies, gan krustojies, radot pat gluži jaunas, tautas selekcionētas ķirbju šķirnes.