Aivars Ustups

Laikā, kad Latvijā iestājas vien astronomiskais rudens, bet naktīs termometri jau rāda pat vairākus grādus zem nulles, satraukties par globālo sasilšanu, šķiet, būtu pat nevietā. Taču, kā secinājuši zinātnieki, tieši šādas krasas temperatūras svārstības, līdz šim sen nepieredzēti karstuma viļņi un to pēkšņa,  jau grūti prognozējama nomaiņa ar ļoti aukstām gaisa masām arī ir globālās sasilšanas sekas. Klimatiskie procesi ir zaudējuši stabilitāti. Kaut arī 2016. gada 22. aprīlī ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Parīzes nolīgumu valstis apņēmās noturēt vismaz līdz 2050. gadam pasaules vidējās temperatūras pieaugumu divu grādu robežās un šo nolīgumu ratificēja 185 valstis (arī Latvija), siltumnīcefekta gāzu emisijas turpina augt. Tiek vērtēts, ka, pat kopā ņemti, visu nolīgumu parakstījušo valstu pašreizējie plāni gāzu emisijas samazināšanā nespēs noteikto mērķi sasniegt. Turklāt ASV prezidents Donalds Tramps ir paziņojis par viņa valsts izstāšanos no Parīzes nolīguma.

Ja ne no pasaules pirmsākumiem, tad katrā ziņā vairāk nekā pusgadsimtā, kopš esmu Valmierā, ne vien par katru lielāku, bet arī mazāku būvi, kas te iecerēta vai top, ir notikušas padziļinātas diskusijas: vai nu mums tādu vajag, varbūt bez tāda lielveikala vai cita objekta vispār varēja iztikt, par tādu naudu varēja uzbūvēt kaut ko citu – daudz praktiskāku utt.

Saeimai 5. septembrī sākot rudens sesiju, deputātus uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits. Viņš iedibināšot tradīciju un izmantošot Satversmē paredzētās tiesības aktualizēt konkrētā laikā valstī risināmos vissvarīgākos jautājumus, lai, kā viņš teica, «virzītu uz priekšu dažus jautājumus, kas mūs tuvinātu modernai, ilgtspējīgai Ziemeļeiropas valstij».

Kad runājam par vērtīgo un nevērtīgo, to atšķiršanā līdz šim neko labāku par Marksa un Engelsa «Kapitālā» pausto atziņu neesmu atradis, proti, ka jebkura priekšmeta, arī būves vai cita darinājuma vērtību nosaka vien to lietošanas vērtība. Var no čuguna izliet vai citā veidā darināt milzīgu katlu. Taču, ja tādā katlā nav iespējams kaut ko vārīt vai kā citādi šo katlu izmantot, tad pašā būtībā milzu katlam vērtības nav, lai arī tā darināšanā ir tērēti materiāli, līdzekļi un darbaspēks.

Laika distancē pat lieli notikumi izgaismojas, paliek cilvēku atmiņās un pēc tam jau arī vēsturē ar daudz dziļāku notiekošā vērtējumu nekā tajā dienā, stundā, kad paši esam šim notikumam klāt, to veidojam. Tā tas neapšaubāmi ir arī ar Baltijas ceļu. Pirms 30 gadiem, kad ap 2 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, neviena nepiespiesti, vien Atmodas noskaņu un iespēju aicināti, vienoti nostājās turpat 700 kilometrus garajā ierindā, neviens pat nevarēja iedomāties, ka pēc 20 gadiem šis pasākums tiks ierakstīts UNESCO «Pasaules atmiņas» starptautiskajā reģistrā kā triju tautu vienota, nevardarbīga savas gribas izpausme. Daudzi būtiski, pat traģiski notikumi vēl sekoja PSRS un arī Baltijas valstīs, bet Baltijas ceļš jau 1989. gada 23. augustā vairuma cilvēku apziņā bija mūsu valstu reāls ceļa sākums atpakaļ Eiropas valstu saimē. Šāda noskaņojuma tā laika liecinieks ir arī «Liesmā» 1989. gada 26. augustā publicētais Māras Rones raksts «Uz Eiropas sliekšņa», kurā stāstīts par šo dienu pie robežas ar Igauniju Unguriņos: «...roka atrada roku, plecs plecu un veidojās gara, gara Spītības ķēde. Tā pasaulei izkliedza, ka mēs vēl esam spīta un drosmes pilni, ka mums vēl pietiks spēka, lai stātos pret.»

Aiziet cilvēku mūži, mainās varas, bet kartēs, dažādos rakstos, arī cilvēku atmiņās ilgi paliek māju vārdi. Pat tad, kad šo māju vairs nav. Katrs mājas vārds nes līdzi vēsturi, kādu noslēpumu par tā izvēli un došanu. Bet reta mūsdienās būs vēl kādā lauku sētā paaudžu paaudzēs dzīvojusi dzimta, kurai senči ir atstājuši ziņu, kāpēc māja tieši pie tāda vārda tikusi.

Finanšu zinātājus un, iespējams, arī dažus politiķus ne pārāk pēkšņi, bet turpat 100 000 Latvijas citu iedzīvotāju gan pārsteidza paziņojums, ka ceturtdien, 15. augustā pl. 21, lai nepieļautu  līdzekļu aizplūšana, ir apturēta «PNB bankas» darbība. Šajā bankā neviens no  kontiem vairs nespēja izņemt ne eiro, nevarēja veikt naudas pārskaitījumus arī internetbankā, par pirkumiem veikalos nevarēja maksāt  ar šīs bankas kartēm... Dažās pašvaldībās, ģimenēs, arī tirdzniecības vietās radās negaidīts haoss. Ne vienam vien no tiem, kuri bija finansistu pierunāti un jau arī kaut cik pieraduši visus maksājumus izdarīt bez skaidras naudas, tovakar nācās no veikala mājā doties pat bez maizes klaipa. Kur nu vēl biļešu pirkšana internetā uz brīvdienu koncertiem vai braukšanai pie radiem...

Aizvadītajā nedēļā, saziņas līdzekļos izgaismojot notikumus, pārsteidzoši lielu ievērību guva  ziņa, ka Tukumā darbu sāk  riepu pārstrādes rūpnīca, kura  gadā tiks galā  vismaz ar pusi nolietoto riepu, kas gadā rodas Latvijā. Investējot 2,6 miljonus eiro, Baltijā un arī Eiropā vienu no modernākajām riepu mehāniskās pārstrādes rūpnīcām te ir izveidojis  «Eco Baltia grupas» vides apsaimniekošanas uzņēmums SIA «Eco Baltia vide», kas līdz šim novadā bija pazīstams kā atkritumu savācējs.

Pie secinājumiem, ka Latvijā ir laba dzīvošana arī bez jaunus lēmumus virzošas valdības,  tikām pieradināti jau tad, kad pēc pērn 6. oktobrī notikušajām 13. Saeimas vēlēšanām jauna valdība  piedzima vien pēc 109 dienām. Kamēr emocionālākie jaunievēlēto deputātu un Saeima iekļuvušo partiju atbalstītāji tīri vai raudāja, ka malā viens pēc otra tiek atstumti viņu mīļoto partiju virzītie premjerministra amata kandidāti, saimniekotājiem un arī vairumam iedzīvotāju radās tīri laba jušana. Vismaz uz to laiciņu bija liela skaidrība un pat stabilitātes sajūta, jo aizejošā valdība nopietnus jautājumus vairs izlemt nedrīkstēja.

Pirms pāris gadiem uzzinājām, ka viens no lielākajiem vēja enerģijas uzņēmumiem Ziemeļvalstīs «Eolus Vind AB» ir izteicis piedāvājumu arī Latvijā būvēt vēja elektrostaciju parku. Tika izvērtētas vietas, kur šāds parks ar diezgan tuvu vienai pie otras izvietotām, 100 metru augstumā paceltajām ar turbīnām varētu atrasties.  Nav jau  daudz teritoriju, kurās tāda būvniecība atmaksātos. Ir vien vairāki tā sauktie vēja koridori, pa kuriem vēji  pūš pietiekami spēcīgi un bieži. Viena no  visvējainākajām vietām ir Zemgales līdzenumi, kas, kā zināms, ir arī tā sauktā mūsu zemes maizes klēts. Tādēļ jau pirmie protesti bija, ka būtu bezjēdzīgi auglīgās zemes tērēt elektrības ražošanai. Kad ieceres virzītājiem izdevās  pierādīt, ka torņus var būvēt arī tā, ka tie graudaugu ražotājiem netraucēs, skanēja citas iebildes. Par vibrācijām, traucējumiem putniem, dabisko ainavu sabojāšanu utt. Cik un kuras no šīm iebildēm ir nopietnas un kuras ir vien sadomātas, teorētiski var iestāstīt vai visu ko. Taču reālas atbildes var sniegt tikai šāda parka darbināšana. Turklāt nav taču bezprāši nedz dāņi, nedz nīderlandieši, kas ar vēja ģeneratoriem saražo turpat vai pusi  no valstī vajadzīgās elektroenerģijas.

Negaisiem un postījumiem pārbagātās, gan lauku ļaudīm, gan saulainu atpūtu alkstošajiem pilsētniekiem netīkamās vasaras vidū vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce pēkšņi, ar 15. jūliju, no amata atstādinājis Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ģenerāldirektoru Juri Jātnieku. Rīkojuma par atlaišanu gan nav. Vien J. Pūce negaidīti izteicis amata maiņas jeb «rotācijas» piedāvājumu. Tā kā J. Jātniekam tas nav bijis pieņemams, viņš piekritis parakstīt abpusēju vienošanos par darba attiecību izbeigšanu.

Gudri politiķi, varas vīri un saimniekotāji jau sen zina, ka bieži vien to, ko nevar panākt ar visstingrāko likuma bardzību, pieprasīšanu un pat sodīšanu, reizēm var dabūt cauri ar citiem, varbūt pat ne pārāk nopietniem, bet uz cilvēku azartu un citām vājībām trāpīgi mērķētiem paņēmieniem.