Trešdien virs Salacas 3. nēģu tača, klātesot Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zinātniekiem, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta, Dabas aizsardzības pārvaldes, Salacgrīvas pašvaldības, vietējās makšķernieku biedrības pārstāvjiem, kā arī žurnālistiem un par šeit notiekošo ieinteresētiem salacgrīviešiem, oficiāli darbību sāka uz nārstu migrējošu lašu un taimiņu skaitītājs.
Kamēr arī ražas rūķis atkal kaut cik iepriecina un pāri katra saimniekotāja problēmām sola vēl vienu labu gadu, no Eiropas Savienības (ES) un mūsu pašu valdības mājas izskan laukiem, it sevišķi to nākotnei, ne jau pašas priecīgākās ziņas. Vispirms tas sakāms par valdībā iecerēto īpašumu jaunu kadastrālo vērtību noteikšanu, kas sakarā ar cenu kāpumu tirgū paredz būtisku vērtību pieaugumu arī visai lauksaimniecības zemei. Tas laukos saimniekojošajiem liks rēķināties ar lielākiem nekustamā īpašuma nodokļu maksājumiem. Tie būs jāņem vērā aprēķinos, ko sēt vai stādīt, par cik kāpināt katra hektāra ražību, lai vēlā rudenī, galus savelkot, joprojām izrādītos, ka ir strādāts ar peļņu. Diemžēl pēc nodokļu paaugstināšanās ne viens vien mazais vai pat vidējais zemnieks var arī sarēķināt, ka pie tik labām zemes cenām sev un sievai pārtikušas vecumdienas var arī nodrošināt, nevis arot, sējot un pļaujot, bet gan lielāko daļu no zemes pārdodot (it sevišķi, ja dēliem un meitām lauku darbi nav sirds darbi).
Ir teiciens: «Tikai tad, kad pērkons nodārdēs un zibens iespers, vecene atcerēsies, ka bija jāpārkrustās!» Tieši to var attiecināt uz enerģisko rosīšanos pasaulē un arī Latvijā pēc traģiskajiem notikumiem pagājušajā nedēļā Libānas galvaspilsētā Beirutā, kad tur eksplodēja 2750 tonnas amonija nitrāta, nogalinot un ievainojot simtiem cilvēku un nopostot lielu pilsētas daļu.
Pasaules Dabas fonda un Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) paspārnē iniciatīvas «Dari labu dabai» ietvaros notiek talkas, kurās brīvprātīgie palīdz atjaunoties biotopiem, retu sugu dzīvotnēm, upju straujtecēm. Piektdien tāda bija arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, lai palīdzētu Kurliņupei.
Iepriekšējā nedēļā pēc 90 stundu garām sarunām ES valstu līderi tomēr panāca vienošanos par tautsaimniecības atveseļošanas fonda izveidi, lai finansētu izkļūšanu no Covid-19 pandēmijas radītās dziļās ekonomikas lejupslīdes. Šajā fondā nolemts ieguldīt 750 miljardus eiro, bet pavisam nākamajam ES septiņgades budžetam atvēlēti vairāk nekā 1,074 triljoni eiro. Skaitļi ir milzīgi (ne katrs no mums uzreiz pateiks, ar cik nullēm triljons rakstāms, un pieļauju, ka vismaz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju pat 500 eiro naudas zīmi ir vien attēlos redzējuši), taču tie dod vismaz cerības un piedāvājumu ne tikai izkļūt no Covid-19 krīzes ar iespējami minimāliem zaudējumiem gan Eiropas ekonomikai kopumā, gan arī ikkatram krīzes dēļ bez darba un iztikas līdzekļiem palikušajam.
Kad Saeima pieņēma un Valsts prezidents Egils Levits, neieklausījies vairāku pašvaldību vadītāju iebildumos, izsludināja «Administratīvi teritoriālās reformas likumu», opozīcijas partijas un pašvaldību vadītāji solīja to apstrīdēt Satversmes tiesā.
Kad atkal klāt Dabas koncertzāles laiks, nevaru neatgādināt, ka šis multimediju pasākums, kas sevī apvieno zinātni, dramaturģiju, mūziku un mākslu un ir kļuvis par starptautisku atzinību guvušu dabai veltītu projektu, aizsākās mūspusē, Burtniekos. Kad 2005. gadā projekta «Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā» ietvaros Burtnieku ezera pļavās notika akcija «Meklējam griezi!», tur pirmais ideju par šādu koncertu, kas būtu veltīts putnu balsīm un citām dabas skaņām, izteica ornitologs Otars Opermanis.
Katrs kaut cik pieredzējis pedagogs droši vien piekritīs, ka liela aplamība ir sākt vērtēt skolēna sacerējumu vai mājas darbu, pirms tas nav izpildīts līdz galam. Tā sakot, pirms nav pielikts punkts. Taču ko darīt, ja sacerējuma rakstītājs pats jau priekšlaikus pēc šāda vērtējumu uzprasās?
Kad noplok Covid-19 vīrusa draudi, aktuāla atkal kļūst smagsvara vilciena (ar tādu salīdzinu ATR) virzīšanās pa Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un nu jau arī Saeimas noteiktajām sliedēm. Maz ticams, ka šo virzību, izskatot dažu pašvaldību iesniegumus, pilnībā apstādinās pat Satversmes tiesa.
Pēc dažām dienām apritēs divi gadi, kopš Valmierā pie Ģīmes dzirnavu dīķa un upītes tika atklāta Ģīmes dabas taka. Par to tās pirmajā gadā kaut dažus cildinošus vārdus centās pateikt vai katrs Latvijas masu medijs. Taču šovasar, kad vīrusa dēļ tūristu braucieni uz pasaules tālām zemēm bremzējas, aicinājumi, ka ikkatram dabas draugam, kurš to vēl nav paguvis, vajadzētu pastaigāties arī gar Ģīmes dīķi, tomēr ir pieklusuši.
Katram makšķerniekam ir savi dabas novērojumi un pazīmes, kad zivis varētu ķerties labi un ir vērts uz copi doties, vai arī kad cerības tikt kaut pie kāda loma ir gauži mazas un nav pat jēgas makšķeres auklu ūdenī slapināt. Tomēr ir dažas, vairuma makšķernieku akceptētas pazīmes, kad zivis ķeras (vismaz tām vajadzētu ķerties) nedaudz labāk nekā citkārt.
Kad 1934. gadā Eiropā tika realizēts viens no pirmajiem pasākumiem, kas saistīts ar putnu aizsardzību un pētniecību, tas tika sākts ar balto stārķu ligzdu uzskaiti.
Kuram gan uzņēmumā «Rūjienas saldējums», kad tur pirms nu jau vismaz diviem gadiem sāka ražot upeņu saldējumu ar no pasakas ņemtu vai starp citiem mīļvārdiņiem atrastu nosaukumu «Melnītis», nomodā esot, varēja ienākt prātā doma, ka viņi ar šo saldējumu ne vien Latvijā, bet arī valstīs, uz kurām šis gardums tiek eksportēts, popularizēs rasismu.
Visam ir sākums. Arī Vidzemes ceriņu dārzam, ko Zosēnu pagasta «Gaujas Murdēnos» veido Anita un Uģis Pīri.
Cerams, ka šonedēļ, varbūt pat jau šodien, kad Saeima turpinās strādāt pie likumprojekta «Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums» izskatīšanas galīgajā lasījumā, beidzot arī iedzīvotāji tiks pie kaut cik lielākas skaidrības, kāda turpmākajos gados būs viņu dzīvesvietas, īpašuma vai saimniekošanas vietas adrese.
Būs grūti vairs izpētīt, kurš valodnieks Latvijas visbezkaunīgākajai un rijīgākajai zivij kā elegantai dāmai vārdu izvēlējies sieviešu dzimtē – līdaka. Ir jau gan arī dainās «Ai, zaļā līdaciņa, nāc ar mani spēlēties…», taču varbūt pati dziesma ir pasvaiga, jo 16. gadsimta rakstos bieži šī zivs ir minēta kā «lideks», «līdaks», arī «līdacis».
Kad ceļojumos, meklējot vēl neredzētas vai maz redzētas vietas tepat Latvijā, iznāks arī līdz Burtniekam nokļūt, iesaku nepalaist garām izdevību tur palūkoties, novērtēt arī vienu no visbrīnumainākajiem kokiem – Dambju jeb Gravas dižozolu.
Kad gadās iegāzties bedrē un bedres malā stāvošais tā vietā, lai vismaz vaimanātu līdzi, vēl brīdina, ka bedre ir pat dziļāka, nekā sākumā izskatījās, iekritušais tā pārskaitīsies, ka pat padomos, kā tikt ārā, neieklausīsies.
«Nevajag mums tālēs dzīties,/ Laņģu klintīs apmaldīties/ Vēlreiz neprātīgi vēlos» – reiz rakstīju dzejolī. Distancēšanās pavasaris ir īstais laiks, lai līdz šim, drūzmēšanos vēl mazpiedzīvojušajam skaistumam «aizpēdotu». Pēdošana gan iznāk reāla, jo, sekojot norādes zīmei pie ceļa uz Lodes rūpnīcu, jau drīz vien taka aizlīkumo gar mālu ieguves karjeru.
Robežu atkalatvēršana starp Baltijas valstīm sabiedrības uzmanības it kā otrā plānā atstāj valdības redzējumu ekonomikas atdzīvināšanā. To pagājušajā nedēļā preses konferencē sniedza Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.