Par viņu, ārzemēs atzītu latviešu ekonomistu, biju šad tad dzirdējis. Šoruden nejauši tikāmies Valmierā LTRK Vidzemes nodaļas rīkotajā seminārā par e-biznesa iespējām, tad KĀRLIS IMANTS ĀBOLIŅŠ man apsolīja savā nākamajā Latvijas apciemojuma reizē atlicināt laiku garākai sarunai. Tikāmies 1. decembrī.
«Es vienmēr saku, ka tas, kas bijis visgrūtākais, arī ir visskaistākais, jo nekad viss nebūs viegli,» tā Zane Puriņa, kura nevis vārdos pierāda, bet ar savu esību apliecina, ka cilvēks ir bezgala stiprs, ja pats tāds vēlas būt.
Ceturtdien, 15. decembrī, Valmieras teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos 19. gs. angļu klasiķes Šarlotes Brontē pasaulslavenais romāns «Džeina Eira». Notikums ir īpašs, jo uz Latvijas teātra skatuves šis stāsts būs redzams pirmo reizi. Topošā iestudējuma režisors ir Reinis Suhanovs, radošajā komandā arī scenogrāfe Evija Pintāne, kostīmu mākslinieki Mare Mastiņa un Rolands Pēterkops (MAREUNROL’S), komponists Jēkabs Nīmanis un gaismu mākslinieks Kevins Vinss-Džonss (Lielbritānija). Galvenajās lomās — Inga Apine un Ivo Martinsons.
Saruna ar izrādes scenogrāfi EVIJU PINTĀNI.
Valmierieti NELLIJU ŠĀVĒJU zina daudzi — no kopējām darba gaitām kādreiz pilsētas dārzniecībā, ceļu pārvaldē, no aktivitātēm politiski represēto biedrībā, draudzē, pensionāru rosībā, populārajos dārznieku amatieru vasaras braucienos pa Latviju. Garais, darba un pārdzīvojumu pilnais mūžs vadīts kuplā ģimenē, kur nu jau ceturtā paaudze: mazdēls Jānis pašlaik auklē mazo Jānīti. Tomēr tikai retais zina, ka viena no Nellijas mīlestībām ir arī folklora. Palaikam licies, ka viņa ir cilvēks, kas zina un prot visu, zaļie pirkstiņi un zināšanas par to, kas zemē aug, viņai ir noteikti. Varbūt tā ir nerimtīgā interese par visu, pozitīvais skats uz dzīvi?
«Kundze labākajos gados, kas jūtas jauna, radoša, vienmēr meklē izaicinājumus, bet nekad neriskē. Spontāna, bet ar apdomu. Patīk būt dabiskai. Ar vēlmi vienmēr kādam palīdzēt. Viens no vaļaspriekiem — rokdarbi!» — tā, lūgta sevi raksturot, man saka valmieriete MAIJA LĪCĪTE.
Ārste pediatre ELMA NELLIJA ŠMITE šogad saņēmusi Goda valmierieša apbalvojumu, nosvinējusi apaļu dzīves jubileju un turpina jau 55. gadu strādāt savā profesijā.
Saruna ar Valmieras drāmas teātra aktrisi INESI RAMUTI
2. decembrī teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvos iestudējums «Emmijas laime» Māras Ķimeles režijā. Tas tapis pēc izcilā vācu kinorežisora Rainera Vernera Fasbindera scenārija «Bailes saēd dvēseli» motīviem. Galvenajās lomās — Jānis Znotiņš un Inese Ramute. Ar Inesi arī šī saruna.
Ar možu Labrīt! savā darba vietā Valmieras centrā mani sagaida ājurvēdas masiere GUNDEGA KRONBERGA-KLAPERE. Esmu dzirdējusi, ka valmierietes pie viņas nāk ne tikai pēc veselības un možuma, bet arī pēc izteiksmīgām uzacīm, koptiem, mūsdienīga dizaina nagiem.
Trīs gadus Māra pavadījusi Ķīnā, strādājot studentu praksē medicīnas klīnikā pie izpētes darba par jaunas metodikas izstrādāšanu insulta slimnieku asinsspiediena ārstēšanā, kā arī apgūstot tradicionālās akupunktūras metodi un specifisko sjin nao kai cjiao (xing nao kai qiao) metodiku, kas tiešā tulkojumā no ķīniešu valodas varētu skanēt kā smadzeņu atmodināšanas un noslēgto atveru atvēršanas metode un ir efektīvs līdzeklis insulta seku novēršanā un normālas ķermeņa darbības atjaunošanā.
Šajos valsts svētkos Mitničuku ģimene — tētis Nikolajs, māsas Dita un Ruslana — atkal būs kopā. Ruslana pēc septiņiem darba gadiem Lielbritānijā atgriezusies mājās Zilākalna pusē.
Par manu sarunas biedreni tieši tā var teikt — Latvijas vecākā māsa. Jo ELVĪRA KARNĀTE rīt, 18. novembrī, svin savu simto jubileju, kamēr viņas jaunākā māsa divus gadus jaunāka. Kopā ar simtgadnieci viņas patiešām cienījamo dzīves gājumu pārstaigāsim. Esmu pārsteigts, cik Elvīras kundze, štokam piepalīdzot, jestra tipinātāja un ar labu atmiņu, vienīgi jārunā ar viņu skaļāk, arī, kā pati atzīst, televizorā vairs tikai tādus gaišākus plankumus atšķirot. Toties apbrīnas vērta ir viņas kāpšana vannā uz bluķīša, lai aizvērtu krāsns šīberi, un tieši tāds pats kāpiens virtuvē uz taburetes, lai tiktu pie saldētavas (novietota uz skapīša) augšējiem plauktiem!
Tēlnieka MATIASA JANSONA vārds pašlaik ir valmieriešu mutēs. Vasarā muzejā bija aplūkojama viņa darbu izstāde, bet pavisam nesen Vecatē mākslinieks piedalījās sava jaunākā darba Vēstures liecinieks izrādīšanā. Viņš ir tēlnieks no Cēsīm, no «Siļķu» mājām, kur savus darbus reiz veidojuši arī Kārlis un Andrejs Jansoni. Matiasa vectēvs un tēvs.
Meitene, kurai nekad nav miera, — tā varētu teikt par valmierieti Gunu. Viņa ir Vidzemes Augstskolas studiju programmas «Pārvaldība un inovācijas» 4. kursa studente, vada savu treniņu programmu «Body Shape Toning for ladies», organizē treniņus jaunajām māmiņām Valmierā «MommyFit» un strādā «Red Bull». Par to, kā realizēt savus sapņus un kā darbu padarīt par savu sirdslietu, stāsta GUNA LŪSIŅA.
Ir uzsnidzis pirmais sniegs, pasauli padarot ne vien baltāku, bet arī klusāku. Vai tas jūtams arī kapos, jautāju «Liesmas» šīsnedēļas nogales viesim, visu Valmieras kapu pārzinim ALDIM PUMPURIŅAM.
Gada aukstajā laikā cilvēki bez pastāvīgas dzīvesvietas meklē pajumti naktspatversmē.
«Vecmamma vienmēr teica: neturi naidu uz krievu tautu! Pie mūsu sāpēm bija vainīgas lielvaras,» tā Valmieras politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāja ĀRIJA KĀRKLIŅA un piebilda: «Par latviešu gaitām un likteņiem Sibīrijā un Tālajos Austrumos ir jāatceras ne tikai piemiņas reizēs. Šis vēstures posms jāzina, lai tauta stipra dzīvotu tālāk.»
Spānija un Latvija ir tik atšķirīgas, bet var gadīties, ka sirdī ļoti tuvas.
Hosē ir spānis, kurš pēc dažādām traumām un sāpīgām vainām palīdz atlabt valmieriešiem, kas apmeklē rehabilitācijas un fitnesa centru Valmierā «Bimini», un katru nedēļu spāņu puisi var satikt arī Rūjienas senioru mājā, kur viņš ar prieku vada laiku kopā ar sirmgalvjiem, dāvājot viņiem kustību prieku.
Kad sāku studijas žurnālistikā pie Universitātē cienītā pasniedzēja Abrama Kleckina, saņēmām dažādus mācību uzdevumus. Viens no tiem — apraksts par kādu žurnālistu. Izvēlējos «Liesmas» Ināru Ceriņu. Šī intervija manā tālākajā žurnālistikas ceļā ieslēdza zaļo gaismu, jo ar to nonācu pasniedzēja aizbildniecībā. Viņš ne tikai fakultātē, bet arī «Liesmā» slavēja paveikto, piedāvāja interesantas prakses iespējas, uzņēmās arī mana diplomdarba izstrādes vadību. Studentei vienkārši paveicās: raksts nevarēja neizdoties, jo tajā uzrunāja spēcīga, zinātkāra, vispusīga PERSONĪBA. Par visu ar savu — ne vienmēr pa spalvai — viedokli. Saruna Ināru parādīja arī kā aktīvu teātra izrāžu un citu kultūras pasākumu apmeklētāju, lielu lasītāju, rokdarbnieci, gādīgu divu meitu māti un vienmēr spriganu sievieti.
Šoreiz Vīru lietās atkal parunāsim par medībām. Vēl konkrētāk — par vietējo dižmedījumu trofejām, pie kurām noteikti pieskaitāmi meža ragaiņu ragi. Šodienas objekts — staltbriedis jeb Eiropas staltbriedis — izvērstai apskatei nav izvēlēts nejauši. Pirmkārt, staltbrieža bullis pēc medību ekspertu vērtējuma ir izcilākais Latvijas medījums, otrkārt, pirms pāris nedēļām, precīzi 27. septembrī, Mazsalacas pusē Skaņkalnē tika nomedīts patiešām varens staltais ar iespaidīgu vīrišķo rotu — milzīgiem ragiem, kuri acīmredzami velk uz novērtējumu zelts! Bet visu pēc kārtas...
Tāds uzskats par darbību Rotari klubā ir šī gada Valmieras rotariešu līderim. Viņam ir tikai 28 gadi, un viņš, ARTIS ZEIĻA, ir jaunāks par visiem līdz šim amatā pabijušajiem Valmieras Rotari kluba prezidentiem, un tieši viņš ir uzsācis Valmieras kluba trešo gadu desmitu.