Viedokļi

Beidzot sniega ir sasnidzis diezgan daudz, bet, kā es dzirdu no daudziem apkārtējiem cilvēkiem, viņiem tas i nepatīkot, i traucējot. 

No vienas puses pārsteidzoši, bet no otras – visai prognozējami izrādījušies sabiedriskās domas aptauju uzņēmuma SKDS publiskotā jaunākā pētījuma par valsts augstāko amatpersonu popularitāti rezultāti.

Valdība lems par to, lai tiktu pagarināti esošie uzņēmējdarbības atbalsta mehānismi, kas ir svarīgi tieši šajā Covid-19 krīzes laikā. Svarīgi nozarēm, kuras nevar strādāt krīzes laikā vai ir ierobežotas daļēji, arī šo nozaru darbiniekiem. 

Iespējams, lai daļēji kompensētu bargos aizliegumus, pērn ar grozījumiem «Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likuma» 37. pantā tika atļauts vismaz partiju dibināšanas sapulces sasaukt un noturēt attālināti, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.

Vakar, kā atgādināja mana kolēģe, bija starptautiskā Paldies diena. Tad nu nolēmu par aktualitāti arī savas domas izteikt. Paldies – tāds mazs vārdiņš. Reizēm izteikts skaļi, reizēm – klusītiņām, gandrīz vai tikai pašam dzirdot. Kādreiz tas izpaužas arī labā darbā, iespējams, pat taustāmā lietā, ko par savu veikumu darītājs saņem pretī.

Ministru prezidents vēl rūgti nožēlos savas reputācijas spēcināšanas centienus, padzenot veselības ministri. Kā parunā teiktu, no Viņķeles bēg, uz Pavļutu krīt – jaunais kabineta loceklis būs cietāks rieksts. Nesakožams.

Svētku salūts vienmēr ir bijusi neatņemama Jaunā gada sagaidīšanas sastāvdaļa. Šogad, lai cilvēki nepulcētos lielā skaitā, pašvaldības uguņošanu nerīkoja, un papildus tam bija arī pieņemta komandantstunda, ka pēc pulksten 22 no savas dzīvesvietas nedrīkst iziet.

Tas, ka mūsu premjeram Krišjānim Kariņam ģitāras saspēle un sadziedāšanās duetā ar Latvijā populāro vācieti Joranu Šteinhaueru padodas krietni labāk nekā saskarsme ar paša vadītā Ministru kabineta vienu no trejmeitiņām – veselības ministri Ilzi Viņķeli, jau kādu laiciņu bija jūtams, taču līdz otrdienai diez vai kāds mūsu valstī varēja iedomāties, ka pašā Covid-19 pandēmijas otrā viļņa karstumā valdības vadītājs varētu pieprasīt veselības ministres demisiju.

Šis būs absurda stāsts par bezpersonisko ierēdniecību, tās rīcības sekām un to, ka kaut kas tāds iespējams tikai pie mums, kad bieži vien sistēmas labā roka nezina, ko dara kreisā.

Lai arī jauna gada iestāšanās būtībā nav nekas vairāk kā skaitļu nomaiņa cilvēku izdomātā kalendārā un attiecīgi tikpat kā neietekmē visdažādākās sabiedriskās, ekonomiskās, politiskās un cita veida tendences, sākoties jaunam kalendārajam gadam, tradicionāli tiek vismaz mēģināts saskatīt tajā ko gaišu un optimistisku.

Savu pirmo prātojumu Jaunajā 2021. gadā rakstu par Covid-19 pandēmijas ēnu, kas faktiski gulēja virs mums visu nu jau aizvadīto gadu. Pēc pavasara satraukumiem it kā viss atkāpās, taču tad – reizē prognozēts, gaidīts un tomēr pēkšņs – nāca kovida otrais vilnis.

Gada slieksnis ir pārkāpts. Ekonomisko norišu vērotāji nu vērtē, kāds bijis aiz sliekšņa palikušais. Daži jau steidz teikt, ka divtūkstošdivdesmitais izrādījies vissliktākais, kādu vispār šai paaudzei nācies piedzīvot.

Runājot par Covid-19 vakcīnām, jāuzsver vismaz divas lietas. Pirmā ir tā, ka cilvēki ir piesardzīgi. Es neteikšu, ka bailīgi, bet piesardzīgi pret kaut ko jaunu un nezināmu. Otrkārt, vakcīnas izstrāde notika ātrā tempā, jo bija ļoti liels politisks un arī cilvēku spiediens uz zinātniekiem, lai pēc iespējas ātrāk mēs varam to lietot. Jo tas būs viens no ieročiem, kas palīdzēs uzvarēt Covid-19 pandēmiju.

Gada nogalē interneta dzīlēs lasīju, ka daudzi radinieki sastrīdējušies, jo ierobežojumu dēļ nav varējuši kopā sagaidīt Jauno 2021. gadu. Arī manā draugu lokā kāda meitene apvainojās uz savu brāli, jo viņš nav vēlējies, lai viņa brauc ciemos.

Lai arī aizvadītais, 2020. gads aizritēja koronavīrusa pandēmijas zīmē, tā laikā netrūka arī politisko notikumu, kuri citos apstākļos būtu piesaistījuši ievērojami vairāk uzmanības. Vismaz trim no šiem notikumiem solās būt ievērojamas ilgtermiņa sekas.

Nu jau tālajā 1991. gadā Latvija atguva savu neatkarību, gada beigās sabruka Ronalda Reigana par «ļaunuma impēriju» dēvētā Padomju Savienība. Pagājuši 29 gadi. Nākamajā gadā dažus no šiem notikumiem atcerēsimies valsts mērogā, citus tā – garāmejot. Iespējams, ka Krievijā nākamā gada 31. decembrī plīvos karogi sēru noformējumā.

23. decembrī noslēdzās «Dod pieci! 2020» labdarības maratons – 152 stundu garā tiešraide, kurai daudzi sekoja līdzi un, ja vēlējās, tad ziedoja vismaz piecus eiro par vienu dziesmu.

Ak, kā gribētos šajos Ziemsvētkos nepieļaut kļūdu! Ak, kā gribētos sajust, pieskarties, piedzīvot, saņemt vairāk par svētku sentimentalitāti! Nonākt līdz šo svētku pašai sirdij, būtībai. Dziļi, dziļi ielūkoties un sastapties ar šo svētku patieso iemeslu.

Notikums ir vienkāršs: valdībā, kā tas Latvijā mēdz notikt pietiekami bieži, atkal nomainījies ministrs. Vajadzība pēc tādas maiņas radās, kad pēc šmuces – samelošanās par lūgumu  nelikumīgi sagādāt Rīgas domes deputātu autostāvvietu caurlaidi — 12. novembrī no amata nācās atkāpties līdzšinējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem («Attīstībai/ Par!»).

Valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka līdz ar sākumskolas skolēnu atgriešanos mācību iestādēs pēc brīvlaika bērniem būs jāvalkā sejas maskas mācību stundās un ārpus tām, tomēr, vai tā būs, neviens nezina, jo Saeima uzdod valdībai atkārtoti vērtēt prasību lietot sejas maskas sākumskolās.