Neaizmirst ir grūti. Aizmirst – bīstami

Nevainības prezumpcija valda tikai Temīdas valstībā, nevis sabiedriskajā domā. Vienalga, kā beigsies Valsts drošības dienesta veiktā izmeklēšana, vienalga, ko spriedīs tiesneši pirmajā instancē vai Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Jānis Ādamsons ir nolemts izstumtībai. Daudzu tautiešu prātos jau par viņu «viss ir skaidrs», un nekas to nemainīs.

Nesenie VDD «tūļības» kritizētāji priecājas, ka Krievijas spiegus «beidzot» izķer ne tikai Igaunijā un Lietuvā, bet arī pie mums. Taču šādas gaviles var aprauties, pat īsti nesākušās. Gluži kā ziemeļu kaimiņi pēc saviem spiegu un robežpārkāpšanas skandāliem, arī mēs – uzzinot vairāk par šo skandālu vai vēl citiem, kas neizbēgami sekos, – izjutīsim, cik trausla ir mūsu drošība. Cik mānīgs ir miers uz ES austrumu robežas. Cik riskants tur var izrādīties robežsargu un policistu darbs. Ar ko sākās Baigais gads? Ar Masļenkiem – uzbrukumu mūsu robežsardzes posteņiem, ar slepkavībām un dedzināšanu.

Brīžiem šķiet, ka mūsu vēsture kūleņo, atkal mūs nostādot jau piedzīvotos likteņa pavērsienos. Atkal austrumos jūt augstprātīga naida dvingu, vēlmi ar militāru spēku uzspiest kaimiņiem savu lietu kārtību, savu pasaules redzējumu, trulu necieņu pret cilvēku brīvību un viņu tiesībām. Taču tagad mēs esam pieredzējušāki, cieši sabiedroti ne tikai ar tuvākajiem kaimiņiem.