Tūrisms un daba

Kad Agita un Pēteris Tabūni iecerēja no pilsētu drūzmas prom tikt un pirkt māju laukos, bija vai puse Latvijas apbraukāta,  līdz Rencēnu pagastā ieraudzījuši «Gaidas».

Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar novadu pašvaldībām un vietējiem uzņēmumiem 24. un 25. augustā aicina dabas draugus un aktīvas atpūtas cienītājus uz jau trešajām Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (turpmāk – ZBR) Ceļotāju dienām, kurās šogad īpaša uzmanība pievērsta klimata izmaiņu nelabvēlīgās ietekmes mazināšanai.

Par viendienītes cildināšanu šīgada «Dabas koncertzāles» muzikālajā uzvedumā  stāstīju «Liesmā» iepriekšējā piektdienā. Bet pirms koncerta bija dabas izziņas darbnīcas, kurās par viendienīti stāstīja zinātnieki. Te galvenais runasvīrs bija Rīgas Zooloģiskā dārza entomologs ARKĀDIJS POPPELS, kurš viendienītes uzskata par sava mūža kukaiņiem,  Kā universitātē  no pirmā  kursa sācis viņas pētīt, tā visu zinātnieka mūžu viendienītēm veltījis. Uzdevu zinātniekam  varbūt pat ļoti  naivu jautājumu:

Laikam jau Latvijā grūti būs atrast kādu, kurš nebūs dzirdējis kaut ko par Rakveri, kas pazīstama ne tik daudz kā viena no senākajām pilsētām kaimiņvalsts ziemeļos, bet galvenokārt jau kā vieta, kur radies populārais produkts – Rakveres cīsiņi. Manā mūžā šai pilsētai bijusi vēl kāda nozīme – tur, būdams vienīgais latvietis karaspēka daļā, esmu gadu dienējis robežsargu orķestrī, tāpēc vienmēr bijusi interese, kas pa šiem gadiem Rakverē mainījies un vai pēc pārmaiņu vējiem, kas skāruši abas mūsu valstis, izdosies tajā vēl atrast ko pazīstamu. Tāpēc, internetā iepazinies ar tūrisma un transporta kompānijas BaltGO piedāvājumu divās dienās apskatīt Rakveri un Lahemā nacionālo parku, padomāju: kāpēc gan neiztērēt lietderīgi atvaļinājuma pēdējās dienas, jo no maršrutā minētajām vietām līdz šim biju skatījis vien Sangastes pili.

Valmieras Tūrisma informācijas centrs aicina doties velobraucienā pa Burtnieku novadu kopā ar aktīvo velobraucēju Santu Paegli. Maršruta kopējais garums būs aptuveni 45 km. Brauciens notiks nākamajā svētdienā no pl. 11.

Kā laika gaitā mainījušās vēsturiskas un nostāstiem apvītas vietas Valmierā un apkārtējos novados? Kas šajās vietās atrodas šodien, un kā ir mainījusies vietas ainava? Lai to noskaidrotu, Valmieras Tūrisma informācijas centrs (Valmieras TIC) sadarbībā ar Beverīnas, Burtnieku un Kocēnu novadu aicina piedalīties tūrisma akcijā «Atklājējs» līdz 31. oktobrim.

Sagaida svētības nesēju

Pirms neilga laika gadījās būt klāt brīdī, kad saimnieks priecājās par zalkti, ko pamanīja savas mājas tuvumā izbūvētajā diezgan palielajā ūdens baseinā. Tur tas nesteidzīgi līkumoja vispirms pa saules labi iesildīto baseina akmeņaino malu, izpeldējās ūdenī un pēc tam, kaut ko sev netīkamu sajutis, veikli pazuda kādā akmeņu spraugā.

«Tuvējie kaimiņi stāstīja, ka šovasar zalkšu daudz, bet mūsmājās līdz šim nebijām manījuši. Nu varam priecāties, ka arī pie mums ir ieradies. Tā ir zīme, ka arī šogad laime mūsu mājai garām neies,» priecājās saimnieks.

Nu jau astoto gadu Latvijas Dabas fonds (LDF) interneta vietnē /ldf.lv/lv/tiesraide (arī LDF YouTube kanālā un vietnē http://straume.lmt.lv) nodrošina iespēju pa tiešo ielūkoties, kas notiek vairākās aizsargājamo putnu sugu ligzdās. Šopavasar ir piedāvājums ieskatīties vienā jūras ērgļa, zivju ērgļa, ūpja, melnā stārķa, vistu vanaga un divās mazo ērgļu ligzdās. Taču tehnika un darbi tiešraižu nodrošināšanai prasa pietiekami lielus līdzekļus. Tāpēc LDF sadarbībā ar SIA «Motacilla» ir radījuši īpašus kreklus ar tiešraižu varoņu – zivjērgļu un jūras ērgļa – portretiem. Šobrīd ir pieejami divu veidu krekli: uz viena attēloti 2017. gada zivjērgļu ligzdas iemītnieki Teo un Tīna. Savukārt uz otra krekla redzams jūras ērglis Raimis, kurš jau otro gadu saimnieko ligzdā Durbē. Katrs, kas šādu kreklu iegādāsies, atbalstīs tiešraižu turpināšanu, jo 10 eiro no katra par 30 eiro nopirktā krekla tiks tiešraižu nodrošinātājiem.

Vasaras pilnbriedā tiem, kas ieraduši vērot putnus, interesanti ir ieraudzīt, kā nu iemīļotiem vai pat mazāk tīkamiem putniem veicies ar ligzdošanu, cik katrā ligzdā jaunie putnēni izšķīlušies, kad un kā tie sāk izlidot, no ligzdām izrāpot vai pat izkrist. Sīkputnu pasaulē došanos gan pamana vien ļoti rūpīgs vērotājs. Vairumam no mums, kas mājas tuvumā vai dārzā bijām pamanījuši un saudzīgi sargājām ligzdiņu, no kuras sāka rēgoties barību gaidoši mazo putnu knābīši, viendien nākas vien secināt, ka ligzdiņa jau ir tukša. Atliek tikai novēlēt, lai  visiem mūsu putnēniem veiksmīgi lidojumi.

Lai pirms Vasaras saulgriežiem ļautu acīm priecāties par ziedošo pasauli, devāmies dabas izglītības centra «Ziemeļvidzeme» speciālistes Intas Somas vadītajā pārgājienā pa Randu pļavām Vidzemes jūrmalā.

Brīvas dienas, nedēļas vai mēnesis – strādājošie atvaļinājumu visbiežāk plāno vasaras mēnešos. Daudzi laiku pavada kopā ar ģimeni, mājās vai laukos, citi izvēlas tālākus ceļojumus.

Tartu jau izsenis tiek dēvēta par Igaunijas intelektuālo un kultūras centru, aizvien bagātinot arī izklaides un apskates objektu piedāvājumu. Tartu ir kļuvusi par populāru brīvdienu galamērķi ģimenēm no Latvijas, piedāvājot plašas izklaides un atpūtas iespējas lieliem un maziem pilsētas viesiem tikai 250 kilometru attālumā no Rīgas.

Jau vairākus gadus virs Burtnieka un tā pļavām putnu vērotāji pietiekami bieži manīja arī Latvijas dižākos putnus – jūras ērgļus (Haliaetus albicilla), kurus ornitologi savā žargonā dēvē par jūrniekiem. Novērojumu laiks un apstākļi, kādos jūrnieki bija redzēti, deva pamatu aizdomām, ka tuvumā ir jābūt arī šo putnu ligzdai. Nu «Latvijas valsts mežu vēstniecība» interneta adresē www.facebook.com/LVMVestnieciba ir izplatījusi vēstījumu, ka vairākus gadus ieilgusī jūras ērgļa ligzdas meklēšana Burtnieku ezera apkārtnē ir vainagojusies panākumiem. Veicot meža apsaimniekošanas darbus, ligzdu meža masīvā, kura platība aizņem turpat 2000 hektārus, atrast izdevies LVM vides plānošanas speciālistam Kasparam Liepiņam.

11. maijā biedrība «Ziemeļvidzemes Ģeoparks» un Dabas aizsardzības pārvalde pulcināja ieinteresētos uz Latvijas 2019. gada ģeovietas – Vidzemes jūrmalas stāvkrastu – informācijas stendu atklāšanu un izzinošu pārgājienu.

Grāmata par nākotni

Nesen laimējās bibliotēkā pamanīt un burtiski vienā piegājienā izlasīt somu rakstnieces Emmi Iterantas nākotnes paredzējuma romānu «Ūdens atmiņa». Tajā aprakstīta situācija, kad pēc globālajām klimata pārmaiņu radītajām katastrofām un naftas kariem pasaulē vairs nav ne vien šī lētā un gadsimtiem izšķērdīgi tērētā enerģijas avota, bet sāk izbeigties arī tīrais saldūdens. Cilvēce nu cenšas izdzīvot apstākļos, kad jāiztiek ar ierobežotām, katrai ģimenei stingri noteiktām atsāļota jūras ūdens porcijām, ko sadala pie varas esošie militāristi.

Nu jau 19. reizi savu dabas simbolu jeb Gada koku savā kopsapulcē īpašā balsojumā ievēlējusi arī Latvijas dendrologu biedrība (LDB). Parasti konkurē vairākas koku sugas, kam speciālisti grib pievērst īpašu uzmanību un vairāk papētīt, kā tām Latvijā klājas. Šajā godā pirmais 2001. gadā tika iecelts visparastākais pīlādzis (Sorbus aucuparia). Pērn, kā jau tas bija gaidāms Latvijas simtgadē, mūsu dižākajam kokam ozolam (Quercus robur) gan konkurentu nebija. Bet šī gada balsojumam atkal bija pieteikti divi nominanti – parastais skābardis (Carpinus betulus) un Krimas liepa (Tilia x euchlora K. Koch). Balsotāju vairums Gada koka titulu šoreiz piešķīra liepai svešzemniecei, tā arī ļoti tieši izsakot atbalstu saviem kolēģiem Ukrainā un nosodot Krievijas veikto Krimas pussalas aneksiju.

«Laukos visi zina, ka pavasaros pirmais ēdamais zaļais gardums ir skābenes upmalas pļavā,» tā manas bērnības pēckara gados par laucinieku tikko pārtapušu pilsētas zēnu mācīja kaimiņu puika un veda šo gardumu rādīt. Zaļot tikko sākušajā pļaviņā dažādu augu bija gana. Tomēr arī tādā daudzveidībā nemaz nebija grūti pamanīt it kā steigā no zemes izlīdušo, bultveidīgo lapiņu čemurus. Nav jau droši pavasarī augus noteikt tikai pēc garšas. Taču tāda atsvaidzinoša skābuma, kāds ir vien skābenēm, pļavā nevienam citam augam nav.

Dažnakt mīnusu temperatūra gan vēl nedaudz piebremzē bērzu sulu tecēšanu. Taču sulu laiks, var pat teikt, tā trakums ir klāt. Nu jau katrs sulu brīnumainajam spēkam ticošs latvietis otram tādam pašam sveiciena vietā vispirms jautā: «Vai bērzu sulas jau dzēri?» un steidz lielīties, ka pirmais sulu spainis jau iztukšots.

Palu uzplūdumā gadās redzēt apmulsušus un diezgan nevarīgus bebrus. Tādi ir no iepriekšējā pavasarī pasaulē nākušo paaudzes. Vecie bebri pēc kopā ar jaunajiem pavadītas ziemas nu viņus izraida no mītnes, jo kuru katru dienu pasaulē jānāk jau nākamajiem bebrēniem. Ar šādām rūpēm aizņemti vecie bebri šobrīd ne pārāk cītīgi turpina dižu koku nograušanu upmalās. Tādēļ, kamēr arī koki vēl nav salapojuši, šis ir labākais laiks, lai izvērtētu, kurš no grauzt aizsāktajiem kokiem vēl būtu atstājams bebriem zobu asināšanai un kurš noteikti nozāģējams.

Šis pavasaris, ja vien Atlantijas ciklonu šūpoles, kas cauru ziemu neļāva aukstuma viļņiem no austrumiem Eiropai pat pietuvoties, pēkšņi un negaidīti neiešūposies gauži šķērsām, Latvijā laikam gan nevienu vietu ar pārāk lieliem plūdiem neapskādēs.