Zobgalis, nevis Hamsuns vai Kirhenšteins

Mēs visi esam uzauguši un dzīvojuši ar «Zaķīšu pirtiņu», 4. simfoniju, «Dzeguzes balsi», «Smilšu rausi» vai «Zilo putniņu» un, protams, ar mūziku filmai «Pūt, vējiņi!» (un LNNK/TB Saeimas vēlēšanu reklāmklipam) savas apziņas muzikālajā fonā. Tagad tautai ir jāaprod ar domu, ka šis cilvēks — viens no nozīmīgākajiem latviskās kultūras identitātes veidotājiem pagājušā gadsimta otrajā pusē — ir jau ar vienu kāju mūžības durvīs.

Viņa veikums ir tik dižs mūzikā un, cita starpā, paliekošs arī politikā*, ka nācijas pienākums ir vienkārši piedot šādu bezgaumīgu joku dzīšanu. Pat tad, ja Kalniņš patiešām tic visam, ko saka. Jo viņš nevar sarunāt neko tādu, kas spētu sagraut paša talanta radīto veikumu. Galu galā, savulaik tas neizdevās pat Knutam Hamsunam, kurš atklāti ierakstījās Hitlera apjūsmotājos un spītīgi atteicās atmest drausmīgos maldus. Rakstniekam nācās piedzīvot, ka nacistu okupāciju pārcietušie tautieši publiski dedzina viņa grāmatas (ar kurām — un savu Nobela prēmijas laureātu — norvēģi tagad lepojas). Ceru, ka diez vai mēs jebkad dedzināsim «Menueta» skaņu plates...