Kā sapīts zirgs
Māris Kučinskis dūšīgi iesāka premjerēšanu un pat iedzina nedaudz bijības ministros un ierēdņos, atsviežot atpakaļ pusjēlos ministriju darba plānus. Diemžēl tieši pirms zīmīgo 100 dienu apritēšanas Ministru prezidents uzrāda sabiedrībai savu vājo vietu jeb, poētiski izsakoties, Ahileja papēdi: viņa dusmas par padoto nedarbiem ļoti ierobežo pateicības parāda jūtas.
Nacionālās apvienības politiķiem ir radies stipri vien mānīgs iespaids, ka viņi tagad drīkst darīt visu, kas vien labpatīkas. Kučinskis ir amatā tikai tāpēc, ka vajadzīgajā brīdī VL!-TB/LNNK pauda viņam kategorisku atbalstu, savukārt sabloķēšanās ar šo partiju ļauj Zaļo un zemnieku savienībai nesatraukties par «Vienotības» atklātajiem revanša centieniem — tagad bijušās premjerpartijas ambīcijas un aizvainojumi ir garantēti apvaldīti.
Tas, kā uzvedās tieslietu ministrs, jau ir ārpus jebkādām «sarkanajām līnijām», un tāpēc viņš noteikti bija pelnījis «sarkano kartīti». Taču premjers tikai plāta rokas — nu kā lai padzen savu labdari...