Aizejošais — atkal vissiltākais
Vējaino, lietaino vasaru un rudeņu, bezsniega ziemu dēļ arvien lielāks satraukums par to, kas notiek ar klimatu, nu ir ne vien lauksaimniekiem, mežu izstrādātājiem, bet pat dabas norisēs līdz šim maz ieinteresētajiem pilsētniekiem. Pirmie ir satraukti, vai nenoslīks raža, vai no mežiem sagatavotos kokmateriālus varēs izvest, otrie vairs īsti nesaprot, kad izdevīgāk atvaļinājumā iet, lai vairāk iznāk saulē gozēties.
Februārī godinām Ramsāres Konvenciju
Kopš 1971. gada 2. februāra, kad Irānā Ramsārē daudzu valstu pilnvarotas personas parakstīja Konvenciju «Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi», katru gadu februāra sākumā atzīmē Pasaules mitrāju dienu. Šogad par galveno datumu bija noteikts 5. februāris, taču iespēju robežās Latvijā dažādi mitrājiem veltīti pasākumi turpināsies vēl visu šo nedēļu. Pašlaik pasaulē šai konvencijai jau pievienojušās vairāk nekā 160 valstis, akcentējot nu jau pāri par diviem tūkstošiem Ramsāres Konvencijai atbilstošu teritoriju aizsargāšanu.
Politiķi runā par divu ātrumu Eiropu. Ar to parasti izsaka valstu atšķirīgus ekonomikas izaugsmes tempus it kā vienotajā Eiropas Savienībā. Atšķirīgos ātrumus nosaka galvenokārt valstu, to uzņēmēju rīcībā esošie finanšu resursi, pieredze, arī gadsimtos pārbaudītās saimniekošanas tradīcijas. Bet šādas atšķirības ir arī reālajos ātrumos, ar kādu katrā valstī iespējams pārvadāt kravas, pārvietoties cilvēkiem. Latvijai, tāpat Igaunijai un Lietuvai, situāciju būt šobrīd otrā ātruma Eiropā nosaka gan ieilgusī un, iespējams, pat tīši saputrotā pāreja atpakaļ no padomju uz tirgus ekonomiku, gan reālie ātruma ierobežojumi slikto ceļu dēļ.
Literārā satikšanās
Ar «Liesmu» satikos 1957. gadā, kad Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolā sākām izdot literāro žurnālu «Pīlādzītis» un mūs uzaicināja uz «Liesmu». Gājām Armīns Lejiņš (vēlāk kinoscenārists), Andris Briedis (satīriķis, žurnālists) un es. Izrādījās, arī laikraksts grib sākt publicēt dzejoļus un stāstus. Iespējams, ka tādu vajadzību noteica Eduarda Berklāva laika atkušņa elpa, vai arī mūs aicināja kā jauniešu līdzsvaru iepretī dzejniekiem Dzintaram Vītolam un Kārlim Kalnietim, kas bija atgriezušies no izsūtījuma un arī sākuši nest uz «Liesmu» dzejoļus. Tur bija arī jaunais autors Valdis Pabriks no pedagoģiskās skolas, vēl prozaiķi Valters Zālītis, Visvaldis Tolēns, Melānija Kuģe un citi, vēlāk arī dzejniece Vita Vīksna — «Cīņas» korespondente. Nodibināja literātu apvienību, lasījām savus darbus un ar balsošanu izlēmām, kurus dot publicēt.
Redaktore tad bija Ilona Šteinberga. Atceros viņu allaž ar armijas šineli mugurā un nežēlīgi daudz smēķējošu. Frontē bijusi, tādēļ paskarba, bet pret jaunajiem izturējās kā mamma. Apvienības darbā viņa iejaucās maz, un literārā lapa sāka iznākt regulāri.
Reizēm ir vērts palūkoties arī Krievijas televīzijas kanālos. Ne jau lai tur politiskas ziņas skatītu, bet vismaz par dažādiem interesantiem meklējumiem saimniekošanā uzzinātu. Tā šajās dienās manu uzmanību piesaistīja Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums vai pat pieprasījums, ka ierēdņi ar dažādām pārbaudēm bez ļoti būtiskiem iemesliem nedrīkst uzņēmējus traucēt biežāk kā reizi trīs gados. Arī tad dažādu resoru un iestāžu pārstāvjiem pārbaudes būs veicamas vienlaikus.
Kopš pērnā gada septembra Mūrmuižā «Stallī» mājvietu atradis biedrības «Labāka rītdiena» dienas centrs. Lūdzu biedrības vadītāju EVIJU JĒKABSONI vispirms nedaudz pastāstīt par sevi un arī par biedrību.
Beverīnas novada trīs jaunās mātes Zanda Bijubena, Līva Knutova un Olita Cince pēc bērnu piedzimšanas atvaļinājuma beigām bija kļuvušas par bezdarbniecēm. Kad Līva pamanījusi gaismu Mūrmuižā bijušā jauniešu centra logos un sākusi interesēties, kas tur notiek, satikusi Eviju Jēkabsoni, uzzinājusi, ka te būs darbošanās arī ar bērniem un varēs radoši izpausties, un pieteikusies. Tā nu viņa, pēc tam arī abas pārējās, saņemot 90 eiro stipendiju mēnesī, darbojas kā brīvprātīgā darba veicējas.
Trešdien Salacgrīvā Dabas izglītības centrā «Ziemeļvidzeme» atkal kopā nāca dabas norisēs un tās saudzēšanā ieinteresētie. Te pasākumā «Lasis godā celts» notika iepazīšanās ne tikai ar šo mūsu dižciltīgāko zivi, bet arī ar citām Latvijas ūdeņu iemītniecēm. Uz to rosināja centrā ierīkotā interaktīvā izstāde, kas gudrības atklāja vien tad, ja skatītāji paši līdzi darbojās.
Cilvēku attiecības reizēm ir neprognozējamas. Tā radinieki caur rūpēm visu darba gadu dzīvo saticīgi, bet saķildojas tieši ballītē, uz kuru sanākuši, lai par kopā būšanu priecātos. Kaut kas līdzīgs nu noticis arī starp tādiem radiniekiem kā Latvijas Zaļās partijas biedri. Viņiem ir sena tradīcija svinēt 13. janvāri, dienu, kad 1990. gadā toreizējie Vides aizsardzības kluba biedri un neformālie zaļo aizsākumu aktīvisti nolēma izveidot šo partiju.
Aukstums sestdien nebija nobaidījis klausītājus pulcēties Mūrmuižas tautas universitātes kārtējā nodarbībā, lai ieklausītos LU profesores Janīnas Kursītes-Pakules un Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētājas Unas Sedlenieces stāstījumos.
Kad svētku spozme aizkūpējusi, labie novēlējumi nedaudz palikuši atmiņā, ne viens vien pārskaita, cik makā atlicis eiro. Steigšus nu jāsāk domāt par iespējām, ko darīt, kā nopelnīt, lai, arī šo gadu beidzot, naudas maks vismaz nebūtu plānāks.
Brāzmains austrenis rausta asti Sīmaņa baznīcas gailim un šūpo vēl greznumiem pilnās Ziemassvētku egles. Platumā izplesti, aukstumā gluži vai sastinguši mastos uzvilktie karogi. Puteņo. Baltā ziema nu ir klāt un pēc vairākām nākšanām, domājams, šoreiz uz daudz ilgāku palikšanu. Nākamajās dienās tiek solīts jau pamatīgs aukstums, naktī uz sestdienu Vidzemes augstienē pat līdz -25 grādiem.
Decembrī Rencēnos notika Vidzemes novada amatierteātru skate, kurā piedalījās seši Valmieras apkaimes amatierteātri, arī Kauguru pagasta «Vīzija», kuras režisors ir Valmieras drāmas teātra aktieris Oskars Morozovs. Amatieru veikumu šogad vērtēja nopietna žūrija, kuras sastāvā bija teātra kritiķe Zane Radzobe, teātra režisore un pedagoģe, teātra «Skatuve» direktore Anna Eižvertiņa, kā arī dramaturgs Jānis Jurkāns. Vislielāko žūrijas atzinību un augstākās pakāpes diplomu skatē ieguva kaugurieši ar Andreja Upīša lugas «Ragana» izrādi.
Gadu mijā, kad izteiksmīgāk izjūtam laika rata neapturamo ritumu, ar apbrīnu iedomājos par seno meistaru darinātajiem pulksteņiem, kas pat gadsimtiem cauri, neatpaliekot ne sekundi, turpina rādīt laiku ne mazāk precīzi kā modernie elektroniskie. Šajos senajos pulksteņos ne tikai zobrati, atsperes, arī katra skrūvīte vajadzīgajā vietā pat ar mīlestību ielikta. Noteikti ar atbildību laika priekšā: neprecīzi pulksteņi var ļoti sarežģīt daudzu cilvēku dzīvi. No tiem laikiem par akurātiem, prasmīgiem cilvēkiem vēl tagad ir teiciens: precīzs kā pulkstenis. Savukārt par pusdulliem, plātīzeriem un regulāri ķibelēs iekļuvušajiem sakām: tam jau kāda skrūvīte izkritusi...
Kad gads cauri tumšākajām dienām nes atpakaļ gaismu, lai tā pavasarī liktu atkal uzziedēt pasaulei, ir pārdomu laiks par atjaunotni un Ziemassvētku brīnumiem. Viens no tiem ir arī spēks un noslēpums, ko priedes vai egles čiekurā izauklētas sīkās sēkliņas spēj aiznest līdz kokiem, lai tie izaugtu tikpat diži kā viņu senču paaudzes.
Teic, ka viens no latviešu spēka ēdieniem esot putra. Kurš gan nezina izteicienu: «Vārgulis, kā ne reizi putru nebūtu strēbis». Tāpēc nez vai par bargu pārmetumu koalīcijas partijām uzskatāms Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vērtējums, ka nākamā gada nodokļu jautājumos, it sevišķi izlemšanā par mikrouzņēmumu nodokļu (MUN) apjomiem, ir «savārīta kārtīga putra». Var pat domāt, ka prezidents cer: šo putru izstrebjot, arī šī valdība beidzot sāks spēkā ņemties.
Kad «Liesmā» biju uzrakstījis par Ungurpilī jaunajā uzņēmēju darbības centrā — bibliotēkā «Sala» 9. novembrī notikušo Ungurpils Dzirnavezera peldošajām salām veltītas pastkartes, pastmarkas un aploksnes prezentācijas pasākumu, piezvanīja valmierietis Edvīns Ukass un interesējās, kur pie tādas pastkartes un markas varot tikt. Viņa dzimtas saknes esot Ungurpilī, un vēl skolas gados viņš tajā pusē daudzas vasaras pavadījis. Viņam esot daudz interesantu atmiņu, fotogrāfiju, kā arī interese par savas dzimtas turienes saknēm. Ieteicu Edvīnam, ka viņam būtu labi sazināties ar biedrības «Ungurpils ezera saimnieks» vadītāju Andreju Hansons. Tieši viņš jau ir peldošajām salām veltītas pastmarkas, aploksnes un pastkartes izdošanas iecerētājs, kā arī interesējas par Ungurpils vēsturi.
Nesen valmieriete, kuras mājas pagalmā Stacijas ielā ir ZAAO atkritumu savākšanas laukums, sašutusi ieteica laikrakstā vērsties pret bezkauņām, kas uz šo laukumu arī no citurienes ved lielgabarīta atkritumus. Viņa ir arī pierakstījusi vecus dīvānus, citas drazas atvedušu automašīnu numurus un sola turpmāk pat bezkaunīgo vedēju portretus nofotografēt un publicēšanai piedāvāt.
Par to, ka novads viņai izteicis atzinību par aktīvu sabiedrisko darbību un novada popularizēšanu, Zanda Žentiņa bijusi pārsteigta. Pat uz pasākumu neesot bijusi. Ielūgumu uz 18. novembra svinībām gan saņēmusi, bet par to, ka tur būs arī apbalvojums jāsaņem, neviens neesot brīdinājis. Abi ar vīru Uldi jau bijuši uz ražas balli, uz kuru novada domes priekšsēdētājs Māris Zvirbulis uzaicinājis, tādēļ nolēmuši šo laist garām.
Kad novadā 18. novembrī valsts svētku pasākumā par dažādām veiksmēm tika godināti labākie ļaudis, Pateicības rakstu «Par godprātīgu attieksmi pret veicamo darbu, savu novadu un sabiedrību» saņēma arī J. Endzelīna Kauguru pamatskolas saimnieks KAZIMIRS LOČMELIS.