Aivars Ustups

Ne vienam vien makšķerniekam ūdenstilpē āķis ir aizķēries aiz kaut kā it kā stingra, bet elastīga, no kā mānekli ne īsti noraut var, ne arī aizķērumu krastā dabūt. Laivā esot un pie šāda nezināmā pieairējoties vai pievelkoties, atklājas, ka  aizķerts vecs, pat ūdenszālēm apaudzis, gļotu apņemts tīkls, kurā ir nobeigušās, arī jau sapuvušas zivis. Tiem, kuri no zvejas lietām saprot kaut mazliet, laikam gan daudz nav jāskaidro, kādu postu nodara šādi ūdeņos, var pat teikt, vai uz mūžīgiem laikiem atstāti tīkli, arī murdi. Tie zivju zveju  turpina paši no sevis, turklāt atkal un atkal. Pie šāda tīkla pieklīdušas zivis sapinas linumā, paliek no tā neizņemtas, nobeidzas un pēc tam sapūst. Pēc kāda laiki viļņi puvumus aizskalo un tāds pamests tīkls vai murds gaida jau  nākamos upurus. Šo nebeidzamo, postošo zveju vēl bīstamāku padara tas, ka mūsdienās arī dažādas zvejas ietaises tiek izgatavotas no sintētiskiem, vai gadsimtu nesairstošiem materiāliem.

Pēc Līgo svētkiem «Liesma» saņēma no kāda jāņubērna  jautājumu: «Kas pēdējos gados Latvijā notiek ar rudzupuķēm? It sevišķi šovasar (varbūt daudzu ziedu agrās noziedēšanas dēļ) to ir tik maz, ka grūti bija sameklēt pat tik daudz, lai meitenes krāšņus zilus vainadziņus no rudzupuķēm varētu nopīt. Vai nav laiks šos skaistos ziedus, kurus igauņi nosaukuši pat par saviem nacionālajiem ziediem, kamēr tie no Latvijas ainavas neizzūd pavisam,  jau sākt iekļaut vismaz kaut kādos aizsargājamo augu sarakstos?»

Pie Māras, Modra un Kalvja Eliasiem, kas saimnieko «Svitkās», šoreiz mani vispirms aizveda interese, kādi rezultāti ir ziemas darbiem, kuros Kalvi dārzā satikām vēl decembrī, veidojot ābeļu vainagus ar zaru griežamajiem instrumentiem.

Maijā lauku tūrisma asociācija «Lauku ceļotājs» vasaras tūrisma sezonu atklāšanas ar akcijā «Atvērtās dienas Latvijas laukos» ciemojāmies pie biškopjiem Valda Paegļa un Gundegas Strazdiņas Smiltenes pusē, un publikācijā stāstīju par viņu iesaistīšanos tūrisma apritē. Šoreiz — abu secinājumi, kas gūti praktiskā darbībā ar bitēm.

Vakar steidzīgs vējš gluži kā karogus Valmieras tirgū plivināja pārdošanai izkarinātos puķu podus ar daudzkrāsainajiem ziediem, par kuriem gan pircēju interese bija maza.

«Liesmai» piezvanīja Līvija, kura dzīvo Beverīnas novadā vasarnīcu ciemā «Gauja», un pastāstīja, ka viņas mājas tuvumā Gaujas attekā nu jau, šķiet, uz palikšanu  iemitinājušies divi diži balti gulbji. Vai nu tie paši, vai arī līdzīgi esot tur manīti jau pērn, taču kaut kur aizklīduši. Nu abi esot uzbūvējuši ligzdu, kurā sadētas olas, un gulbju māte tās cītīgi perējot. Tēviņš perētāju vērīgi sargājot. Ligzda gan sākta būvēt vispirms attekas krastā diezgan tuvu vasarnīcām, taču tad pāris par labāku atradis vietu staignā pussalā, no kuras pietiekami labi pārredzama visa atteka, arī cilvēku apdzīvotais krasts. Kad gulbis par kaut ko satraucoties, kas viņaprāt var ligzdā sēdošajai radīt briesmas, vicinot spārnus, bargi šņācot.

Pirms nedēļas Briselē skanēja slavinājuma vārdi, kad unikālais zinātnieku, mūziķu un citu mākslinieku kopdarbs «Dabas koncertzāle», pārspējis nopietnus pretendentus no Vācijas, Itālijas, Austrijas, Bulgārijas, Rumānijas un Horvātijas, saņēma Eiropas komisijas  gada balvu Natura 2000 komunikācijas kategorijā.

Nu jau kuru dienu tirgus atnācējus sagaida ar daudzkrāsainu saulessargu izstādi. Bez tādiem ne  pārdevējiem pie tirgus letes nostāvēt, ne arī zaļo preci svaigu saglabāt. Iluta, kura tirgo ziedus, teic, ka pat no mājām līdzi ņemot laistāmo ūdeni, ar ko ziedus karstumā spēcināt, lai tie nesaļimst. Tirgus servisā gan esot ūdens puķu un stādu laistīšanai, tāpat arī siltais, ja nu vajagot tualetē rokas nomazgāt. Bet ziedus podiņos šādā  karstumā pārāk daudz laistīt nemaz nedrīkstot,  ātri noziedēs un kurš tad plikās lapas pirkšot.

Tik pārpildītas tribīnes  kā aizvakar  Valmiera/Ordo spēles laikā  pret VEF Rīga VOC tribīnes  nebija pieredzējušas sen, varbūt pat nekad. Kad pēc valmieriešu uzvaras Rīgā pret VEF cīņā par Latvijas basketbola čempiona titulu sērijā līdz 4 uzvarām, rezultāts kļuva 3: 3 un bija skaidrs, ka čempions beidzot  tiks kronēts nākamajā spēlē, kurai bija jānotiek Valmierā, biļetes visdažādākās tirgošanās vietās tika izpirktas 15 minūtēs, pēc tam gandrīz tikpat ātri arī stāvvietas.

Ir kāda no trešdienām, kad Kauguru kultūras namā notiek kārtējais amatierteātra «Vīzija» mēģinājums. Šis gads šī pašdarbības kolektīva dalībniekiem iesācies ar vairākiem būtiskiem jaunumiem. Par tiem vispirms Kauguru kultūras nama vadītājs ALFRĒDS STĪPIŅŠ, kurš pats gan nevienā no šajā teātrī uzvestajām 20 lugām un ludziņām nav kādu lomas spēlējis, bet kurš pirms gadiem ar savu ierosinājumu nospēlēja galveno lomu, lai «Vīzija» vispār piedzimtu:

Svētdien Aldaris LBL finālsērijas sestajā spēlē Valmiera/ORDO komanda arēnā «Rīga» cīņā ar  VEF Rīga parādīja raksturu un neļāva jau pie trim uzvarām tikušajiem mājas spēlē tikt arī pie ceturtās un piepildīt čempionu kausu ar, iespējams, jau sagādāto šampanieti.

Likumsakarīgi, ka šī gada Eiropas dabas un nacionālo parku dienas atzīmēšanai Gaujas nacionālā parka teritorijā par galveno objektu bija izraudzīts Sietiņiezis. Tas ir arī vēstījums, ka pēc pērn te ar Dabas aizsardzības pārvaldes  (DAP) atbalstu veiktajiem būvdarbiem skaistais dabas objekts ir atkal ērti pieejams tūristiem un tiem, kas grib vien tīksmināties par dabas ainavām. Apmēram puskilometru garo klinšu piekājē visā garumā nu izbūvētas augšup un lejup vedošas jaunas kāpnes, atpūtas soliņi, drošības barjeras. Tādējādi pat stāvo krauju tuvumā pastaigās te  droši var doties un dabas veidoto brīnumu baudīt gan lielie, gan mazie.

Braucot uz Trikātas pusi, vismaz no ceļa reti kad nepalūkojos, kā klājas Rūtiņu kļavai — resnākajai Baltijā un, kā vērtē dižkoku zinātājs Guntis Eniņš, iespējams, arī Austrumeiropā. Šo kļavu par dižkoku 70. gadu sākumā pirmais apzinājis  novadpētnieks Kārlis Bukums. Tad tās apkārtmērs vēl gan nav bijis 5 metri. Šobrīd plāksnīte ar uzrakstu vēsta, ka kļavas apkārtmērs ir 6 metri, tās vainaga augstums 24,5 metri, zaru projekcija 240 m², zaru garums līdz 11 metriem.