Aivars Ustups

Valmierā mākslas galerijā «Laipa» atklāta biedrības «Valmieras atspulgs» un citu apkaimes 28 fotogrāfu izstāde «Ūdens mistērijas». Ekspozīcija būs skatāma līdz 9. oktobrim.

Pīlādzis, pīleņģis, sērmūkslis, sermukšs, sērmoglis, pucens vai vēl daudzos citos vārdos Latvijā sauktais koks ir sastopams it kā visur. Tas sev lielāku uzmanību pievērš vien divreiz gadā: ar tā uzziedēšanu tautas ticējumos ir pieņemts sākt daudzus pavasara lauku darbus, bet  ogu ienākšanos, kad ar tām jau sāk baroties putni, par rudens īstāko vēstnesi. Tieši tad pēc sārtajiem  ķekariem rožu attālo radinieku (pīlādzis ir no rožu dzimtas,  latīniski — Sorbus aucuparia) pazīst pat pilsētnieki.

Pensionēts skolotājs Tālivaldis Dubavs uz «Liesmas» redakciju atnesa dīvainu kāpuru. Tik lielu, gandrīz vai pirksta resnumā, nekad līdz šim neesot redzējis. Varbūt kāds dzīvo būtņu pazinējs varot pateikt, kas par briesmoni viņa dārzā uzradies. Mūsu fotogrāfa Jāņa Līgata nofotografētā «briesmoņa» attēlu nosūtīju LU bioloģijas fakultātes profesoram Voldemāram Spuņģim, kurš Latvijā, manuprāt, ir viens no zinošākajam kukaiņu pētniekiem.

Sestdienas rīts Brenguļu «Kaimiņu» āra pagalmos novada svētku dalībniekus sagaidīja ne tikai ar sacensībām sagatavotiem sporta laukumiem, bet arī ar gluži jaunu, pamatīgu svētku estrādi. Tās ieskandināšana un iedejošana gan tika atlikta uz pēcpusdienu. Tad uz jaunās skatuves koncertēja bērnu vokālā studija «Notiņas» un Valmieras aktieru ansamblis «Žerāri», bet vakarā zaļumballē dejotājus rosināja grupa «Zeļļi».

Kad pirms pāris gadiem rakstīju par Kauguru «Ķiguļiem», kas reiz piederējuši Haraldam Blauam — pirmajam latvietim, kurš ieguvis Olimpisko spēļu medaļu (viņš 1912. gadā Stokholmā izcīnīja bronzas medaļu šaušanā pa māla baložiem), rosināju kaut vai alejas galā uz šīm mājām uzlikt piemiņas vēstījumu par  izcilo sportistu.

«Pietiekami ilgi runātās, bet ļoti nepieciešamās ceļu remontu darīšanas novadā un it sevišķi mūsu pagastā nu jau notiek reāli,» stāsta Brenguļu pagasta komunālās saimniecības daļas vadītājs Jānis Fūrmanis. «Jau pavasarī sākām apzāģēt ceļmalu tuvumā augošo koku zemākos zarus, atstājot vien uz augšu ejošos.

Par Kalvi Eliasu, kurš rosās Kauguru pagasta «Svitku» augļu dārzos, kā zaļi domājošu un pēc iespējas dabiskākas saimniekošanas ceļus meklējošu dārznieku esmu rakstījis jau vairākkārt. Jaunākie viņa meklējumi saistās ar augļu koku vainagu veidošanu un atjaunošanu, lai būtiski paildzinātu koku ražīgo mūžu.

Par vairākiem  šī  gada dabas  simboliem jau esmu stāstījis. Šoreiz atgādināšu vēl par vienu — purva atāleni (Parnassia palustris), kuru Latvijas Botāniķu biedrība ir izvēlējusies par Gada augu 2016.  Īstais laiks par to atcerēties ir tieši šobrīd, jo šis līdz 35 cm garais lakstaugs, kuram ir ļoti grezns zieds, uzzied vien tagad un ziedēs līdz septembrim. Šķiet, tieši šīs vēlās ziedēšanas dēļ ir radies auga latviskais nosaukums, un to sauc arī par atāla puķi, jo daudzi uzskata, ka tā uzzied vien atālā (pēc nopļaušanas vai noganīšanas ataugušajā zālē).

Rīt došos sēņot. Tas it kā nav nekas īpašs cilvēkam, kurš jau neskaitāmas reizes mežos gājis. Ir tomēr dažas lietas, par kurām jau šovakar ir vērts atcerēties.

Jau pirms vairākiem gadiem iecerētu, vienubrīd it kā pat piemirstu, Beverīnas novada pašvaldība nu tomēr ir laidusi klajā dziesmu disku «Laika vīra pieZīmes». To prezentēja jūlija sākumā ķēniņa Tālivalža svētkos Trikātā. Iecere par tādu, par vēsturi atgādinošu dziesmu apkopojumu dzima jau drīz pēc tam, kad, Brenguļu, Kauguru un Trikātas pagastiem apvienojoties, novads izvēlējās Beverīnas vārdu. Šajā vietējā atmodas laikā, kad, «Irbīšu» saimnieka Riharda Circeņa rosināts, tēlnieks Andris Vārpa kala pieminekli ķēniņam Tālivaldim, arī vietējie dziesminieki uzskatīja par pienākumu dot pienesumu šīs vēsturē tik nozīmīgās personas godināšanā. Tā dienā, kad Trikātā Tālavas valdniekam atklāja pieminekli, tur tautas mūzikas kapelas «Abulmalas burlakas» izpildījumā jau skanēja arī balāde  «Tālivalža dārgumi».

Cik ātri vasarā aizsteidz dienas, pat bez kalendāra vēsta Valmieras tirgus. Uz galdiem, kur vēl pirms pāris mēnešiem dižojās tomātu, papriku, kabaču, kāpostu un citu dārzāju stādi, nu jau ieradušies vietējās siltumnīcās un dārzos audzēti kārdinoši tomāti, gurķi. No kartupeļu lēruma un izvēles te vai acis apžilbst.

Jau vienpadsmito gadu kādā no Latvijas savdabīgākajām vietām izskan zinātnieku un mākslinieku kopdarbs  «Dabas koncertzāle» — projekts, kas veidots, lai padziļinātu cilvēku izpratni par  norisēm dabā. Tā popularitāte un šī gada varoņa garausainā sikspārņa noslēpumainība jūnijā Lūznavā, pēc tam Zaļeniekos pulcināja tūkstošiem klausīties un darboties gribošo.

Jau rakstījām, ka SIA «ZAAO», lai līdz Latvijas simtgadei dāvātu Vidzemei un Latvijai labus veikumus arī vides jomā, ir uzsākusi iniciatīvu «100 darbi Latvijai». Iedzīvotāji un organizācijas tiek aicinātas līdz 2018. gada 18. novembrim kopīgiem spēkiem paveikt vismaz 100 darbus vides labiekārtošanā un izglītībā. Iniciatīvas rosināšanai ne tikai tajos novados, kurus apkalpo ZAAO, bet visā Latvijā šī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aivars Sirmais jau 9. martā parakstīja sadarbības līgumu ar Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ģenerāldirektori Sandru Bērziņu. Kopš tās dienas jau realizēti vai arī pieteikti 17 labie, var teikt, zaļie darbi.

Kamēr vēsturnieki turpina meklēt teiksmainās Beverīnas vietu, trikātieši apgalvo, ka sen jau vairs nemeklē, jo ir pārliecināti, ka Beverīnas pils, kurā valdīja ķēniņš Tālivaldis, atradusies Trikātas pilskalnā. Tādēļ nu jau gadiem visiem šajā pusē ar vēsturi saistītiem pasākumiem vai nu iesākums, vai nobeigums ir tieši pilskalnā.

Ne vienam vien makšķerniekam ūdenstilpē āķis ir aizķēries aiz kaut kā it kā stingra, bet elastīga, no kā mānekli ne īsti noraut var, ne arī aizķērumu krastā dabūt. Laivā esot un pie šāda nezināmā pieairējoties vai pievelkoties, atklājas, ka  aizķerts vecs, pat ūdenszālēm apaudzis, gļotu apņemts tīkls, kurā ir nobeigušās, arī jau sapuvušas zivis. Tiem, kuri no zvejas lietām saprot kaut mazliet, laikam gan daudz nav jāskaidro, kādu postu nodara šādi ūdeņos, var pat teikt, vai uz mūžīgiem laikiem atstāti tīkli, arī murdi. Tie zivju zveju  turpina paši no sevis, turklāt atkal un atkal. Pie šāda tīkla pieklīdušas zivis sapinas linumā, paliek no tā neizņemtas, nobeidzas un pēc tam sapūst. Pēc kāda laiki viļņi puvumus aizskalo un tāds pamests tīkls vai murds gaida jau  nākamos upurus. Šo nebeidzamo, postošo zveju vēl bīstamāku padara tas, ka mūsdienās arī dažādas zvejas ietaises tiek izgatavotas no sintētiskiem, vai gadsimtu nesairstošiem materiāliem.