«Kāpēc viņi skrien?» Šādu jautājumu sestdien pie sevis uzdeva ne viens vien netīšs skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera liecinieks. Ne viens vien šoferis uz Rīgas šosejas izpleta acis, nakts melnumā ieraugot kustīgu atstarojošo vestīti. «Laikam viņiem nav ko darīt» — šis varētu būt viens no populārākajiem komentāriem, kas tika veltīts šo pārsimt skrējēju virzienā tās diennakts laikā un ne tikai.
Cilvēka dabā, tiesa, ja ar viņu viss kārtībā, ir rūpēties. Par ģimeni, līdzcilvēkiem, dzīvniekiem. Tomēr esam tik dažādi! Kāds no palīdzīgas rokas atturas lepnuma dēļ, citam, to satverot, atbalsts liekas par liesu. Viens rūpēdamies mēģina spodrināt savas spalvas, otrs gatavs atdot pēdējo, uzslavu par to negaidot.
Korupcijas pētnieki, izvēloties savu «Valsts sagrābšanas pazīmju analīzi» nodot sabiedrības vērtējumam Vidzemes Augstskolas sienās, atgādina mums par Latvijas politiskās sistēmas fundamentālo problēmu — Saeimas vājumu likumdošanā, tās pārmērīgu paļaušanos uz ministriju piedāvājumu, pat pilnīgu atkarību no ierēdņu izstrādātiem likumu projektiem.
Pašlaik publiskajā telpā izskan viedokļi par sporta stundu skaita palielināšanu (3 stundas nedēļā), līdz ar to arī mācību gada pagarināšanu (mācības līdz jūnija vidum). Uzreiz gribu teikt, ka esmu PAR sportu un fiziskām aktivitātēm, bet esmu PRET mācību gada pagarināšanu. Mēģināšu pamatot savu viedokli.
Aprīli izsenis mēdz dēvēt ar tīrības un spodrības mēnesi, kad dažādās talkās tiek posta pašu piemēslotā apkārtne, lai pēc tam atkal varētu visu turpināt pa vecam. Jaunā valdība, vēl neriskējot tautu tracināt ar nodokļu celšanu, ar pievēršanos Valsts ieņēmumu dienesta darbības analīzei, gribot vai negribot, bet uzsākusi tīrīšanas talku šajā visnotaļ svarīgajā iestādē, kuras pienākums ir ne vien presēt sabiedrības apzinīgāko daļu, bet arī ēnu ekonomikas apkarošana. Tā līdz šim, kā atklājies, traktēta visai oriģināli un savdabīgi, dažādu manipulāciju rezultātā iegūtos līdzekļus ieskaitot nevis Valsts kasē, bet privātajos kontos. Pat finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola intervijā laikrakstam Neatkarīgā atzinusi, ka «tā sērga joprojām ir ļoti liela un pārmaiņām jābūt būtiskām, nevar būt tikai vienreizējs pasākums!».
Cik gan bieži ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēki griežas pēc palīdzības Patērētāju tiesību aizsardzības centrā. Preces, par kurām pircējs sūdzas, mēdz būt dažādas un dažādās cenās. Dažkārt iegādāto preci sanāk palietot labi ja pusgadu, tad seko vairāki remonti, no kuriem reizēm nav pat jēgas. Rodas sajūta, ka remontdarbnīcas meistars tai tikai noslaucījis putekļus.
Valdis Jēgers, «Valmieras Namsaimnieka» valdes priekšsēdētājs
Par ūdeni un skaitītājiem: ir pieņemts lēmums, ka starp pievada skaitītāju un dzīvokļu skaitītājiem starpība jāsamaksā tiem, kas vai nu nav nodevuši rādītājus, vai kuru skaitītāji nav laikus pārbaudīti un nav kārtībā. Cilvēkiem pašiem ir jāseko līdzi, kas notiek ar viņu skaitītājiem, un jāpārbauda, vai plombas ir kārtībā un uz tiem nejauši nav nokrituši kādi magnēti.
Pēdējo gadu notikumi kā Eiropā, tā pasaulē kopumā — ekonomiskā krīze, bēgļu straumes, terorisms, mantiskās nevienlīdzības pieaugums daudzās pasaules valstīs un virkne citu negatīvu parādību — ir noveduši pie jūtama vairāk vai mazāk radikālu politisko spēku popularitātes pieauguma.
Picērija Čili Pica, manuprāt, ir viena no demokrātiskākajām ēstuvēm Valmierā. To novērtējušas daudzas ģimenes, gan brīvdienās, gan ikdienā tur iegriežoties kopā ar bērniem. Kamēr jāpagaida pasūtītais ēdiens, mazie apmeklētāji viņiem speciāli iekārtotajā stūrītī var pazīmēt vai, nelielajā garderobītē pārģērbjoties, pārtapt kādā tēlā. Bērniem picērijas apmeklējums ir kā mazi svētki, vecākiem iespēja kopā ar dēliņiem un meitiņām atpūsties.
Radikālie islāmisti savu ir panākuši. Eiropas acīs var redzēt bailes, nesapratni, neuzticēšanos, nedrošību, dusmas un jautājumu. Jautājumu: vai tas viss tiešām notiek ar mums? Par ko? Eiropas deklarētās humānās vērtības ir bezspēcīgas pret karojošā islāma doktrīnu. Demokrātijas visatļautības galējās formas, mīkstmiesīgā tolerance, samiernieciskums un cilvēku tiesības bez atbildības sadursmē ar reliģisku fanātismu zaudē vienos vārtos. Politkorektā murmulēšana Eiropas Savienības publiskajā telpā, politiķu neizlēmība un bezdarbība, nevēlēšanās atzīt kļūdas un labot tās ir novedušas pie kara. Tas nav pēkšņs uzbrukums, karu Islāma valsts pieteica jau sen, tikai mēs Eiropā to neuzņēmām nopietni.
Lieldienu stāsts nav garīdznieku runāšana no kanceles, tas ir Dieva stāsts.
Vakar Eiropa piedzīvoja kārtējo radikālo islāmistu uzbrukumu — šoreiz terora akti notika pašā apvienotās Eiropas sirdī — Briselē. Nu jau diemžēl regulārais terors parasti tiek skaidrots ar teroristu pretdarbību cīņai pret terorismu, tomēr uzbrukumu saknes lielā mērā ir meklējamas arī citur.
Pa ceļam uz orķestru skati Ogrē un no tās, laiku īsinot, atmiņā cilājām senus un ne tik senus notikumus, atceroties arī estrādes un vokāli instrumentālo ansambļu tarifikācijas skates, kurās visai nopietna žūrija vērtēja, vai attiecīgā muzikantu brigāde tiesīga uzstāties visas republikas vai sava rajona teritorijā, vai tikai vietējā kluba apmeklētājiem. Gadījās, ka spriedums bija bargs un nepielūdzams — vēl gadiņu jāpaslīpē meistarība mēģinājumos. Protams, paši dalībnieki bieži vien par savu instrumenta spēles māku un dziedāšanu bija krietni augstākās domās nekā vērtētāji, taču neatceros, kad kāds būtu centies vēlreiz pierādīt savu varēšanu iegūt augstāku kategoriju citai — taisnīgākai — žūrijai kaimiņu rajona skatēs.
Vēl gan nav zināmas visas detaļas par iepriekšējā nedēļā Briselē notikušo samitu, kurā Eiropas Savienības valstu līderi ir panākuši vienošanos ar Turciju, lai tā ES palīdz risināt bēgļu krīzi. Nav arī ziņu, vai šo pasākumu ievadīja Eiropas Savienības himna, Bēthovena komponētā «Oda priekam». To gan nu bieži atskaņo bez Fridriha Šillera vārdiem, jo laikā, kad daudzas ES valstis burtiski «kratās vaļā» no bēgļiem — kara nelaimēs ierautiem cilvēkiem, nav godīgi dziedāt: «Visi ļaudis brāļi būs.../ Visiem labiem, visiem ļauniem/ Rozēm kaisīts prieka ceļš.../ Cietu gribu lielās bēdās,/ Palīdzību cietējiem,/ Zvēresti lai mūžam spēkā,/ Taisnīgums pret visiem viens!»
Tāda nu ir mūsu politiķu daba — nemainīties. Sevišķi spilgts apliecinājums tam ir aktīvā darbošanās izglītības reformas ieviešanā. Mainās ministri, solījumi dzīvi, bet vezums nekust ne no vietas. Kārtējais ministrs nāk ar savu uzstādījumu, piemēram, vispirms izskan paziņojums, ka reformas sakarā tiks likvidēts konkrēts skaits mazo skolu un daudzi skolotāji, visdrīzāk tie, kam tuvojas pensijas vecums, zaudēs darbu. Protams, ir satraukums. Pēc maza brītiņa jauna ziņa — atgriešanās pie izdienas pensijām. Kam bija vajadzīga jauna spriedze, vai tad nebija zināms, ka top lēmums par izdienas pensijām?
Cukura diabēts nozīmē, ka dzīvnieka organismā ir paaugstināts cukura līmenis. Diemžēl jāsaka, ka to cilvēki pamana tikai tad, kad tas ir visai augsts. Diabetes mellitus ir endokrīna slimība, kuras obligātais patoģenētiskais faktors ir relatīvs vai absolūts insulīna deficīts.
Nacionālās apvienības politiķiem aizvadītā leģionāru atceres diena sagādāja mieles — nākas apzināties, ka ikgadējais pasākums, ko uzskata gluži vai par partijas publicitātes monopolu, draud viņiem «izslīdēt no rokām». Arvien uzstājīgāki kļūst sīki radikāļu grupējumi un šaubīgi ārzemju «viesi» — lūgti un nelūgti.
IRĒNA ZELČA konkursā Lai skan! ne tikai diriģēja Valmieras Mūzikas skolas kori SolLaRe, bet arī klausījās pārējo dalībnieku sniegumu.
Vēsturnieki saka: bijušie leģionāri un it sevišķi viņu priekšniecība teikusi, ka esot cīnījušies pret boļševikiem, pret PSRS, nevis kā šodienas politikāņi saka: pret krieviem un Krieviju. Kurzemes katlā bija viena no abām leģionāru divīzijām — 19., un tā bija kāda 20. — 30. daļa no visa ielenktā Vācijas armijas grupējuma. Leģionāri padevās gūstā kopā ar pārējām Vācijas karaspēka daļām. Protams, leģionāri un vācu kareivji centās izvairīties no gūsta un bēguļoja pa mežiem.
Vakar trāpījās interesanta lasāmviela — laikrakstā Dienas Bizness publicētais Baltijas lielāko uzņēmumu pirmais simtnieks, ņemot vērā to neto apgrozījumu 2014. gadā. Protams, gribētos šo statistiku par vienu gadu svaigāku, taču par to laikam varam vien sapņot — statistikas veidotāju aparāts laikam vienlīdz smagnēji (cerams, ka te atkal neesam vienīgais akmens pie triju Baltijas valstu jostas) strādā i Latvijā, i Lietuvā, i Igaunijā. Tāpēc jāiztiek ar to, kas ir.