Intervija ar Ivaru Minci, dzim. 1938.g., dzīvo «Mieriņos», Dikļu pagastā, Valmieras novadā. Intervija ierakstīta 12.04.2022. Intervēja Valters Grīviņš, ierakstu atšifrēja Renāte Zīdere. Intervija publicēta saīsināta.
Fotogrāfijas
Kā jau iepriekš minēju, Alberta Krūmiņa stikla negatīvu kolekcijā par viņa paša uzņemtām fotogrāfijām var uzskatīt tikai tos attēlus, kas datējami ar 1920. gadiem un vēlāk. Attēlos redzam gan dažus portretus, gan krietni vairāk grupu fotogrāfijas, kurās diklēnieši uzņemti dažādu svarīgu dzīves notikumu brīžos – iesvētībās, kāzās, bērēs...
Deviņpadsmitā gadsimta vidū Latvijā ienākusī fotogrāfija divdesmitā gadsimta sākumā strauji izplatījās Latvijas pilsētās un miestos.
Nu jau par ikgadējām kļuvušo, kopš 2017. gada Latvijas vēstures materiālu brīvpieejas krātuves un novadpētniecības platformas Historia.lv rīkoto novadpētnieku un tūrisma organizatoru 2021. gada mācību tēma bija «Senie ceļi un robežas».
No 20. gs. pirmās puses līdz pat 60. gadiem Dikļos strādājušā fotogrāfa Alberta Krūmiņa (1889 – 1969) unikālā stikla negatīvu kolekcija Valmieras muzejā nonāca ap 2010. gadu – mājās saglabātos tēva negatīvus, kopskaitā ap 150, kā arī dažādus dokumentus un fotogrāfijas uz muzeja krājuma nodaļu atnesa viņa dēls Jānis Krūmiņš.
Šajā rakstā ieskatīsimies Kocēnu novada Kocēnu pagasta Rubenes ciema vēsturē, kāda tā mums atklājas, pāršķirstot dažus manis senāk veiktus izrakstus no Latvijas Valsts vēstures arhīva fondiem un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas krājuma, kā arī pārlūkojot visiem pieejamos LNB digitālos resursus periodika.lv un gramatas.lndb.lv. Izmantoju arī Historia.lv sadarbībā ar Kocēnu novada pašvaldību publicētās 17. un 19. gs. novada muižu kartes, Valmieras muzeja krājumā atrodamos attēlus un citus materiālus.
Veicot Rubenes baznīcas jumta rekonstrukcijas darbus, šī gada 24. martā uz laiku no sava sargposteņa tika noņemts torņa gailis.
Gatavojot izdošanai Hermaņa Enzeliņa grāmatas «Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē» atkārtoto un papildināto izdevumu, es iespēju robežās centos gan ar zemsvītras komentāriem, gan ar pievienotām ilustrācijām un to anotācijām skaidrot dažādus mūsdienu lasītājam reizēm neskaidrus jautājumus. Tomēr ne visu izdevās paskaidrot, dažām lietām uzmanību pievērsa nu jau iznākušās grāmatas lasītāji, dažas noskaidrojušās tagad, gūstot iespēju iepazīties ar atsevišķiem, manā rīcībā iepriekš nebijušiem avotiem.
Nākamsestdien, 26. augustā, sešos vakarā Valmierā, Straumes ielā 5, iekšpagalma dārzā, piedaloties etnomūzikas grupai «Vairogi», dziesminiekiem Uldim Punkstiņam un Uldim Kākulim, notiks neformāls latviešu balādei veltīts dziesmu un dzejas brīvdabas vakars.
Vairāki kreisi liberālie, par nacionālo valsti regulāri ieņirdzošie jaunās paaudzes vēsturnieki, cits citu draudzīgi uzmundrinādami, savos soctīklu kontos snobiski zobojas par prezidenta R. Vējoņa teikto, ka latviešu strēlnieku izcīnītajās 1916./1917. gada Ziemassvētku kaujās zināmā mērā dzima neatkarīgā Latvijas valsts. Prezidenta padomnieki, nemaz nerunājot par viņu pašu, lūk, nezinot vēsturi...
Daviņu II dobumakmeni, izmēros un bedrīšu skaita ziņā mazāku par savu pazīstamo, 1925. gadā Pieminekļu valdes reģistrēto «vecāko brāli», lielceļa malā, melioratoru savestā akmeņu kaudzē, netālu no Bērzaines pagasta (toreiz — ciema) «Straumēm», kur tagad ir dzīvojamā māja, bet tolaik vēl darbojās krejotava, 1983. gadā atrada arheologs Juris Urtāns.