Labākais vēl priekšā
Diplomēts mākslas zinātnieks, mākslas pedagogs, humanitāro zinātņu maģistrs, Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Vienīgais Latvijā, kurš pievērsa sabiedrības uzmanību naivajai mākslai, rīkoja un rīko šī stila darbu izstādes Latvijā, vadīja Naivās mākslas muzeju Rīgā; pirmais dziļāk izpētīja gleznotāja Jāņa Staņislava Rozes devumu (monogrāfija “Leģendas hipotēze”, 2012). Dzimis un audzis Valmierā, savulaik godināts par Gada valmierieti 2005. Divu dēlu tēvs, fanātisks makšķernieks, labprātīgs kājāmgājējs maršrutā no Burkānciema līdz Dizaina un mākslas vidusskolai Purva ielā.
Runājamies Mākslas mēnesī, kad nesen iznākusi Aivara Leiša kārtējā grāmata par vienu no Vidzemes dižgariem — “Kārlis Jansons”.
Kā sākās jūsu ceļš uz mākslas zinātni — apzinātība, gadījums vai vēl kas cits?
Nevaru teikt, ka tas būtu bijis sapnis kopš bērnības. Mamma strādāja pastā par telefonisti, arī mākslinieci noformētāju, bija pamācījusies daiļamatu skolā, mēs ar viņu bieži gājām uz teātri, braucām uz operu. Iespējams, ka viņas iespaidā mani skolas laikā sāka interesēt māksla, vēsture, filozofija un tamlīdzīgas lietas, mazliet sāku studēt filozofiju, tomēr aizgāju uz mākslas zinātniekiem.
Nozīmīgie cilvēki dzīvē. Izcilības, autoritātes?
Par sev nozīmīgu cilvēku mākslā varu uzskatīt Romi Bēmu (gleznotāju, mākslas zinātnieku, 1927-1993 – red.), ļoti kolorītu personu, vecā rauga inteliģentu. Viņš vadīja arī manu diplomdarbu, par “Balto vārnu”, tēma, kas apriori ir mans ilgu gadu darbs. Mani tāpat kā viņu interesēja Roze (Jānis Staņislavs Roze, viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem gleznotājiem, pirmais akadēmiķis, dzimis Kokmuižas pagastā — red.) Starp citu, Bēms bija pirmais, kurš sāka runāt par vācbaltu nozīmi latviešu kultūrā.
Otrs tāds man nozīmīgs cilvēks ir mākslas zinātniece Laima Slava, viņa akadēmiju beidza dažus kursus pirms manis. Studiju laikā sapratu, ka viņai, toreiz strādājot “Literatūrā un Mākslā”, ir izcila oža — spēja saskatīt, ka kādam vajag pamudinājumu, kūdījumu: papēti to sīkāk, uzraksti par šo...
Izcilības? Mana sieva (māksliniece Daina Leite — red.). Nez vai viņa tāpat par mani teiktu (smejas)... Kad viņa grib gleznot, liek man mieru, tad varu nodarboties ar mākslas vēsturi, nolienu savā istabiņā un rakstu. Bet īstā māksliniece un saimniece mums mājās ir Frīda, šerpa kaķene, viņai mākslinieces vārds...
Valmiera. Kas pilsētā priecē, kas sarūgtina?
Vismaz no padomju laika pelēcības esam tikuši ārā, tagad esam tāda nosiltināta rietumu mazpilsēta, diezgan krāsaina, un tas ir liels pluss. Kāds draugs igaunis gan reiz man teica: ko uztraucies, Helsinki un Tallina ir vēl lielākas mazpilsētas! Labi, ka Valmiera ir izdevīgi tuvu Rīgai, ka tajā ir miers, ka tai ir upe — eju bieži, esmu kaislīgs makšķernieks.
Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas pasniedzējs AIVARS LEITIS. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv