Viendien Valmieras ielās ievēroju jauku trijotni – ar mazu suņuku pavadā pastaigas solī mājās devās abi pazīstamie Valmieras teātra aktieri Elīna Vāne un Imants Strads. Vai tiešām viņiem uzradies četrkājains ģimenes loceklis? Gūstot Imanta apstiprinošu atbildi, uzprasījos uz sarunu...
«Mūsu saime, Kocēnu novada pirmsskolas izglītības iestādei «Auseklītis» pievienojot bērnudārza grupiņu Bērzainē, kļuvusi kuplāka,» stāsta iestādes vadītāja LĪGA PREISE.
8. septembrī pajūgi piestāja Valmierā un tālāk devās uz atpūtas un nakšņošanas vietu Valmiermuižā. Par jauko notikumu, tiekoties ar savstarpējās sapratnes vēstniekiem, «Liesmai» pastāstīja SIA «Valmiermuižas pils» staļļa meistare RUFINA JURAŠA. Tikšanās ar brauciena organizatoriem un pavadoņiem notikusi jau pirms diviem mēnešiem, kad tika meklēti Valmieras apkārtnē esoši staļļi. «Vienojāmies, ko viņiem varam nodrošināt, bet, ja godīgi jāsaka, tad mums likās, ka tas, ko viņi iecerējuši, ir izfantazēts. Nedomājām, ka viņi tiešām līdz mums atnāks. Par to, ka kustība reāli sākusies, mūs informēja. Tad arī sākām domāt, kā karavānu sagaidīsim.»
Aizvadīti ceturtie Kokmuižas svētki.
Lai arī lielākā daļa dzīvokļu jaunuzbūvētajos Valmieras īres namos Ķieģeļu ielā 8 un Mālu 1 jau apdzīvoti, oficiāli tie tika atklāti tikai aizvadītās ceturtdienas vakarpusē. Pirms tikšanās ar iedzīvotājiem kādā no vēl brīvajiem dzīvokļiem (no 150 dzīvokļiem bez īrniekiem šobrīd palikuši tikai 27) notika preses konference, kurā žurnālistiem bija iespēja klātienē uzklausīt vairāku augstu amatpersonu vērtējumu par šo Valmierā īstenoto pilotprojektu. Par to kādā no nākamajiem «Liesmas» numuriem, bet šoreiz izmantoju izdevību aprunāties ar dažiem šo namu jaunajiem iedzīvotājiem.
«Kad gāju kādā ceturtā, piektā klasē, vēlējos par kādu rūpēties, tomēr gribēju mazu dzīvnieciņu, ne kaķi vai suni, kurš jāved ārā staigāt. Tā mūsu mājās ienāca mans pirmais kāmītis. Viņš nodzīvoja savam kāmja mūžam atvēlētos divus gadus, tad mamma nopirka vēl vienu kāmīti, kurš pie mums sabija tikpat ilgi. Mamma, redzēdama, kā es pēc katra kāmīša aiziešanas raudu, meklējot kapavietu, nevienu dzīvnieciņu vairs negribēja, taču draudzenei bija sapāroti kāmīši un es pa kluso vienu paņēmu. Turēju zem gultas. Protams, pēc nedēļas mamma noslēpumu atklāja, jo būris sāka nelabi ost. Pirmajiem diviem kāmjiem biju tikai devusi ēst un dzert, būri tīrīja mamma. Kad sapratu, ka pa kluso turētā kāmīša būris nu jātīra pašai, tas nepatika, un šis pienākums atkal bija jāuzņemas mammai. Diemžēl pienāca brīdis, kad arī trešais draudziņš mūs pameta.
1. septembrī Kocēnos, pirmsskolas izglītības iestādē «Auseklītis», audzēkņi un viņu vecāki pulcējās tradicionālajā pasākumā, kam šogad bija dots skaists nosaukums — «Es un krāsainā pasaule ap mani».
Nu jau visiem skaidrs, ka gados vecākie ļaudis vairākumā ir apzinīgākā sabiedrības daļa visās jomās — kārtīgākie un savlaicīgākie komunālo pakalpojumu un īres maksājumu kārtotāji, cenšas izpildīt visu, ko kādam solījuši (ja vien neaizmirst), ja redz, ka uz ielas, soliņa vai zālienā kāds saguris guļ, noteikti šīm cilvēkam pieies klāt, lai uzzinātu, vai viņam nav slikti ar veselību un varbūt nepieciešama palīdzība, ar lielu atbildību mājās pārkravā senās fotogrāfijas (tas noteikti aizņem daudz laika, jo jāatvēl arī uzvējojušajām atmiņām) un visus iespējamos dokumentus, lai tie stāvētu pa rokai, ja senioram bēdīgā brīdī kādam citam tie būtu jāatrod.
«Līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu aizsākās atņemto īpašumu, kas īpašniekiem piederēja 1940. gada 21. jūlijā, atgūšanas process. Grāmata «RE — FORMA» ir veltījums visiem, kuri realizēja reformu dzīvē, vadīja šo grūto un atbildīgo procesu, kas visu atbildības nastu iznesa uz saviem pleciem un, negaidot uzslavas, godīgi pildīja sev uzticētos pienākumus, drosmīgi pieņēma izaicinājumus», rakstīts nesen iznākušās grāmatas anotācijā. «Liesmas» nedēļas nogales viesis — grāmatas autore IVETA SILBERTE.
Valmieras pensionāru biedrības dienas centrā «Atvasara» šonedēļ bija apskatāma ikgadējā rudens velšu izstāde.
Kocēnu novads var lepoties ar daudziem radošiem, talantīgiem cilvēkiem. Aprīlī Kocēnu 1. bibliotēkas telpās bija apskatāma triju novada mākslinieču — Initas Jurgenbergas, Regīnas Šaltes un Māras Kalāces gleznu izstāde. Mārai Kalācei šī Kocēnos bija pirmā publiskā izstādīšanās.
Aizvadītajā sestdienā, tieši Vizmu vārda dienas priekšvakarā, Matīšos notika 25. Vispasaules Vizmu salidojums.
INGA PIRKESALO, bijusī valmieriete, nu jau turpat desmit gadus dzīvo Somijā, taču joprojām sevi uzskatot par īstenu valmierieti un pieturoties pie pārliecības, ka pašreizējā dzīve citā valstī ir tikai tāds pagaidu variants.
Iepazīsimies: Ziemeļvidzemes internātpamatskolas jaunā direktore LIGITA KŪLE.
Katras pilsētas dzīvē vieni no nozīmīgākajiem un apmeklētākajiem ir Pilsētas svētki. Aizvadītās piektdienas nogalē Valmierā nu jau ceturto reizi tie sākās ar tradicionālo svētku gājienu.
ZAAO Vides iniciatīva «100 darbi Latvijai» guvusi lielu atbalstu gan no pašvaldību, uzņēmumu un mācību iestāžu, gan arī no fizisku personu puses. Pavisam pieteikti 163 projekti, no kuriem 79 jau pabeigti. Tā kā līdz Latvijas lielajai jubilejai atlicis vēl diezgan laika, visi iecerētie labie darbi, kas pamatā saistīti ar vides labiekārtošanu, izdaiļošanu vai vides izglītību, visdrīzāk tiks īstenoti.
Vaidavieti Lindu Herbstu un rubenieti Inetu Bureņu draudzība saista kopš pamatskolas laikiem. Tagad to stipru un nesaraujamu dara kāda sirdslieta — tieksme pēc visa skaistā: ziediem, vainagiem. Bet varbūt tai kājas aug no mājām, kurās draudzenes izaugušas — Linda joprojām dzīvo Vaidavas «Vaiņagos», bet Inetas mājas Rubenē saucas «Ziedu grava». Ir vēl kāda sakritība — abu darba gaitas saistītas ar pedagoģiju. Linda strādā par bērnudārza audzinātāja, bet Ineta par 1. — 4. klašu skolotāju Norvēģijā. Bērnudārzs ir vieta, kur var radoši izpausties, jo telpas vienmēr kādiem svētkiem atbilstoši jānoformē, tā hobiju var apvienot ar darbu, saka vaidaviete, bet Inetai Norvēģijā, kur viņa dzīvo nu jau astoņus gadus, ir pašai sava mākslas skola. Draudzenes savu skaistuma radīšanas māku un pieredzi neslēpj — priecājoties, ka bērniem (un ne tikai) var ko iemācīt. Arī pašas arvien pilnveido prasmes. Linda tikko beigusi «Ziedu laivas» kursus, Ineta mācījusies tālmācībā Bulduros.
Roko vajadzēja plašumu
Pirms kāda laika Morozovu ģimenē jau bijis suns, taču nācies atzīt, ka četrkājainā drauga izvēlē pārsteigušies. Roko (Veimāras putnu suņa un Rodēzijas ričbeka krustojums) izrādījās augumā pārāk liels un pārāk aktīvs. «Tolaik vēl dzīvojām divistabu dzīvoklī, un suns šaurībā juka prātā. Kad sāka trakot, viņu nebija iespējams noturēt. Rudenī sākās nodarbības manā studijā un Roko nācās vienu atstāt mājās. Kad atgriezos, dzīvoklis bija apgriezts otrādi. Ar pastaigu nepietika, medību sunim vajadzēja plašumu. Beidzās ar to, ka Roko aizvedām pie manas mammas uz Jaunpili, kur viņš joprojām dzīvo. Tiesa, arī tur, laukos, ir par šauru, Roko vajadzīgs mežs, kur kārtīgi izskraidīties,» neveiksmīgo pieredzi neslēpj Anita, arī to, ka suni ģimene joprojām vēlējās, jo, kad ikdienā blakus ir dzīvnieks, mājās veidojas pavisam cita atmosfēra.
Nekas ar mums nenotiek nejauši. Šo atziņu pierāda arī garīgās skolotājas LĪGAS KOLNEJAS dzīves pieredze.
Ir jauks vasaras vakars, kad, pašas to nezinādamas, iebraucam «Astoņu Jāņu ciemā». Tādas ceļa zīmes gan vēl nav, bet pirms Jāņiem noteikti būšot, sola Mujānu «Puģīšu» māju saimnieks GATIS BITMANIS. Un tam tiešām ir pamats, jo, izrādās, pārbraucot pāri Mujānu galvenajam ceļam, sākas mājas, un nav nevienas (izņemot vienu), kurā nedzīvotu Jānis, arī «Puģīšos» ir savs Jānis Miķelis.