Aleksandrs: tieši šādu suni es gribēju
Pirms pieciem gadiem viņa dzīve mainījās. Sākot darba gaitas Valmierā, Aleksandrs Semjonovs, puisis no Vecates, pārcēlās uz Zilokalnu – tuvāk jaunajai darbavietai. Drīz vien sekoja vēl kāds pagrieziens. Piepildījās sapnis – viņa dzīvē ienāca suns, tieši tāds, kādu viņš bija vēlējies kopš pusaudža vecuma – zeltainais retrīvers.
«Neaizmirstama ir pirmā tikšanās ar mazo suņumeitenīti. Piedzīvoju mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Saimniekiem tolaik bija trīs kucēni, visas meitenes. Divas spēlējās kopā, nāca man klāt, luncinājās, gribēja, lai samīļo, trešā, manējā, turējās malā, bija kautrīga. Pabužināju, samīļoju viņu, aprunājos ar saimnieci, un viņa solīja pēc divām nedēļām piezvanīt, pieteica gan, lai padomāju labi, kā sunīti audzināšu, kā barošu, jo tas ir ļoti atbildīgs solis manā dzīvē. Sunītis todien palika pie mammas, tēta un māsiņām, lai vēl nedaudz paaugtos. Mājās braucu ar smaidu sejā. Atzīšos, bija arī šaubas, kā tas būs, kad man būs jābrauc uz darbu un sunītis paliks viens mājās, kā pieradīs ilgāku laiku pavadīt vienatnē, bet prieks par to, ka sapnis par suni piepildīsies, ņēma virsroku,» stāsta Aleksandrs.
Suņa pasē bijis angļu valodā ierakstīts vārds – Sunraits, kas tulkojumā nozīmē Saullēkts, bet gribējies īsāku, tādu, kas sunītim arī piestāv. Izdomāts: būs Sanija – Saulīte. Viņa arī izskatījusies kā saulīte – balta ar zeltainu nokrāsu. Kad Sanija ienāca Aleksandra dzīvē, viņai bija divi mēneši. Pagājušā gada 2. decembrī suņu meitenei palika divi gadi. «Žēl, ka dzīvnieki tik ātri izaug. Tikko bija kucēns, pēc deviņiem mēnešiem jau ir pieaudzis suns,» nosaka Aleksandrs.
SACENSĪBĀS «ZILĀKALNA RUDENS 2020» Sanijai 1. vieta. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv