Neparastā pēcpusdiena Ipiķos
«Mūsdienās mēs ļoti daudz laika pavadām internetā, iepazīstot visu plašo pasauli, bet vai pamanām tos vēsturiskos stāstus, kas norisinājušies tepat blakus?
«Mūsdienās mēs ļoti daudz laika pavadām internetā, iepazīstot visu plašo pasauli, bet vai pamanām tos vēsturiskos stāstus, kas norisinājušies tepat blakus?
Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».
Tās dienas vakarā, kad Krievija bija iebrukusi Ukrainā, apstulbinošā ziņa arvien vēl nebija ieliekama nekādos rāmjos.
Dzejas dienas pieteikumā bija solīts, ka Valmieras bibliotēkā 19. septembrī dzeja dejos. Izklausījās intriģējoši, jo tas varētu būt jebkas, un ticami, jo dzeja var visu.
Brīvajā zaļas zālītes nogabalā, ko tagad sauc par Hanzas laukumu, «Valletas», teātra ēkas un baznīcas ieskautu, nereti izmanto dažādiem sarīkojumiem.
Fotogrāfi ir interesanti ļaudis – viņi redz to, ko mēs, skriedami pa dzīvi aulēkšiem, parasti nepamanām. Viņi tver mirkļus un prasmīgākie – emocijas, noskaņu un vienā zibsnī tūkstoš vārdu vērtu stāstu.
Savu vecmammu es nesatiku. Viņu jaunu, nedaudz pāri 30 gadiem, 1934. gadā nonāvēja tuberkuloze.
Jau šovakar, 6. septembrī plkst. 19.00, no Zilākalna torņa pāri mežu galiem skanēs taures skaņas un kokles stīgas liegi uzburs ainas no sendienām, kad cilvēki pulcējās Zilākalna svētvietā.
Latviešu valodā vārds cittautietis vārda uzbūvē ietilpina gan būtību, ka personai ir cita tautība, gan vienlaikus vārda skanējums pauž toleranci pret tiem citiem. To pašu varētu pateikt, sakot sveštautietis, taču šo vārdu lietojam daudz retāk un jau ar jūtami distancētu attieksmi, jo tas, lai arī tāpat kā cittautietis nošķir savējos no citiem, it kā uzceļ neredzamu žogu un norobežo ar piesardzību vai pat neuzticēšanos. Tāpēc biežāk sakām cittautietis. Tas skan draudzīgi.
Tikko sācies jaunais mācību gads.
Kopš aizvakardienas, t.i., no 1. septembra, ir stājušies spēkā 13. augustā valdības pieņemtie noteikumi, kas nosaka kārtību, kādā pārtikas tirdzniecības vietās jāizvieto norādes par valsti, kurā ražoti pārtikas produkti.
Labi atceros to pavasara rītu, kad, lūkojoties bezgalīgajā, garām plūstošajā informācijas straumē, starp lielām un kliedzošām ziņām garām pieticīgi vienkārši aizpeldēja neliela, bet kodolīga informācija, ka mūsu latviešu puiši – režisors Gints Zilbalodis un producents Matīss Kaža – iesnieguši Kannu kinofestivāla konkursā animācijas filmu «Straume».
Tieši pirms diviem gadiem Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica bija beidzis filmēt detektīvseriālu «Karmas latvieši» un tas bija gatavs doties pie skatītājiem.
Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».
Atnākusi no darba, mamma, pirms steigties aptecēt mājas soli, savu pasi bija nolikusi bufetē aiz bīdāmā stikla, neaiztaisot to ciet līdz galam. Bufetē stāvēja tādas svarīgas lietas kā maza karafīte ar vēderainām, zeltītas krāsas svītrotām glāzītēm, daži dāvāti suvenīri un citi nieki, kurus vairs neatceros, bet dokumenti tik redzamā vietā gan nekad.
No 9. līdz 11. augustam Valkas pilsētā un novadā, kā arī Valmieras novada Strenčos un Valgā, Igaunijā, norisinājās XV Latvijas amatierteātru svētki, kuros pulcējās ap 1800 teātra spēlētāju no 139 Latvijas un diasporas amatierteātriem. Svētku dalībnieki un apmeklētāji baudīja plašu programmu – izrādes, koncertus, sadziedāšanos ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem, apmeklēja izstādes un citus svētkiem veltītus notikumus.
Sestdien, 10. augustā, spējot vienoties ar gražīgajiem laikapstākļiem, Rūjienā notika pirmā Hobiju diena, kas ietilpst plašajā aktivitāšu programmā, ko paredz iegūtais tituls «Baltijas jūras reģiona kultūras pērle».
Reiz klausoties vēsturnieces stāstu par Pāvila Rozīša biogrāfiju, kurā viņa veikli žonglēja ar gadskaitļiem un radurakstiem, visā tajā faktu birumā kāda epizode īpaši palika atmiņā kā grāmatā ar treknu flomāsteru iezīmēts laukums, pie kura atgriezties un vēlreiz pārlasīt, lai saprastu. Proti, Valmieras draudzes pērminderis toreizējai un vienīgajai kārtībai nepaklausīgu vīru bija apsūdzējis zirga zādzībā, kas jau tobrīd bijusi acīmredzami nejēdzīga apsūdzība, un vīrs tika notiesāts ar izsūtīšanu uz Krieviju katorgā, kas faktiski nozīmēja nāves spriedumu. Vīrs, protams, mājās vairs neatgriezās.
Vēstules no pierobežas – sarunas. Otrā ekspedīcija
Mūsu ceļš pie izstādes tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem veidojas pats no sevis pēc sarunas biedru norādēm par tuvākajiem kaimiņiem, draugiem. «Vīķkalnos», Arakstes pusē, nonākam pēc šādām norādēm sarunā ar Aiju – Lienes un Ingmara kaimiņieni apmēram kilometra attālumā: «Tad mums vēl ir ļoti jauki kaimiņi uz to pusi – Zemzaru pāris – Ingmars ar Lienīti. Pa šo pašu ceļu taisni augšā. Ļoti jauki cilvēki. Vispusīgi, gudri. Kādreiz bija tā, ja nezinājām kaut ko, tad prasījām Lienītei. Ja Lienīte nezināja, tad prasīja Ingmaram. Viņi arī ir ienācēji Lodē.»
Precīzi pēc kilometra trāpām pareizajā iebraucamā ceļa galā, un skaistajā pēcpusdienā Liene mūs «Vīķkalnos» sagaida kopā ar skaistu sunenīti, kura, kā viņa vēlāk smaidot saka, neprot komandas un neko, viņa ir vienkārši mīļa.
Ar LIENI ZEMZARI sarunājas Anna Paula Gruzdiņa.
1. augusta vakars Rūjienā, Rīgas ielas 8 pagalmā, bija kultūras un svētku noskaņas piepildīts. Starp rūveniešu viktorīnu un omulīgajām lampiņu un karodziņu virtenēm ieskautajā pagalmā izskanējušo Noras Urbānes un Mārtiņa Pūcīša koncertu notika jaunā Rūjienas improvizācijas teātra «Imprūven» pirmizrāde un kādas īpašas telpas durvju atvēršana.