«Man Freimanis patika,» atceras trīsdesmitgadniece Jana, kura tolaik, kad pie Latvijas mūzikas debesīm spoži un neparasti uzlēca un dega Mārtiņa Freimaņa zvaigzne, bija tikai vēl pusaudze.
10. februāra pirmspusdienā pie Ēveles Tautas nama krietns ļaužu pulciņš svinēja Meteņus. Tie latviešiem ir skaļi un priecīgi svētki, jo latviešu senajā laika skaitīšanas sistēmā Meteņos izbeidzas ziema un sākas pavasaris, turklāt Meteņi senāk bija arī jauna gada sākums, un šāda secība, ja tā padomā, mūsu dabas ritumā iegulst loģiski un viegli.
Varbūt kādam izdodas šodien dzīvot pilnīgā harmonijā ar sevi un mierā ar visu, bet tad viņam jābūt tādam, kas neapzinās savu eksistenci.
Tiekamies ar Aivaru kādā ielu krustojumā. Viņš minūti minūtē norunātajā laikā atbrauc ar savu taksi, un mēs vienojamies, cik laika varam atvēlēt sarunai. Laiks tomēr aizlido daudz ātrāk, nekā gribētos, un saruna ieilgst.
4. februārī apritēja 58 gadi, kopš 1966. gadā durvis vēra tolaik jaunatklātais Valmieras kultūras nams, tagad – Valmieras Kultūras centrs.
Ar pianistei Jautrītei Putniņai veltīto Starptautisko jauno pianistu konkursu, kas 31. janvārī visas dienas garumā notika Valmieras Kultūras centrā, noslēdzās mēnesi ilgušais 33. Ziemas mūzikas festivāls.
Baznīcas laukuma bruģis un noslēpumainā pazemes eja
Bruģis baznīcas laukumā bija daudznozīmīgs. Parastās dienās te neviens nebrauca.
Avīzes varēja nopirkt apaļā kioskiņā, bet tas stāvēja cieši pie baznīcas sienas – tur, kur sienā iemūrētas divas apaļas akmens lodes. Tās krievu cars Pēteris I esot izšāvis uz Valmieru. Man bija atļauts staigāt pa bruģi, kuram pašam bija savs ritms, savas nokrāsas. Kad pāri brauca kaltie zirgu rati, tas rībēja; kad gāja viens zirgs ar saviem pakaviem – tas bija pavisam cits ritms. Ja krita lielas lietus lāses, bruģis sāka palaidņoties – akmeņi cits ar citu samirkšķinājās, sāka savā starpā šļakstīties. Uz slapjiem akmeņiem slīdēja sandales, un blēdīgie «senču pakauši» nogāza mani zemē. Par atkalu nerunāsim – tad pat lielie cilvēki gāja izplaknis, rokas iepletuši. Tā bija vesela izrāde par brīvu.
SENAIS.Valmieras bruģis. Foto no Valmieras muzeja krājuma
27. un 28. janvārī Valmieras Kultūras centrā notika XXIII Jaunrades deju konkurss – viens no nozīmīgākajiem notikumiem latviešu skatuviskās tautas dejas nozarē. To rīkoja Latvijas Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar Valmieras Kultūras centru un Valmieras novada pašvaldību.
Iepriekš ar valmierieti EVELĪ JURKĀNI tikāmies, kad viņa tikko bija pārbraukusi mājup no Japānas, kur nokļuva, pateicoties Latvijas Universitātes studentu apmaiņas programmai, jo studē Austrumu-Rietumu starpkultūru sakarus. Interesantais stāsts par piedzīvojumiem Japānā beidzās ar to, ka tūlīt atkal jākrāmē čemodāni, lai dotos nākamajā izaicinājumā – uz Dienvidkoreju. Nu Evelī ir atgriezusies ar vēl aizraujošākiem stāstiem par tālo zemi, kuros arī mums interesanti un vērtīgi ieklausīties.
Ciktāl varēja izsekot šī notikuma gaitai, viss sācies ar labām kaimiņattiecībām. Otrklasnieka Kārļa ģimene Burkānciemā dzīvo kaimiņos ar bērnu grāmatu autoru Viktoru Jakobsonu, un, kā labiem kaimiņiem pieklājas vienam otru iepriecināt un apdāvināt, Kārlis bija saņēmis jaunāko rakstnieka izdoto pasaku grāmatu.
23. janvārī Valmieras Integrētajā bibliotēkā notika latviski tulkotās norvēģa Riharda Beruga grāmatas «Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos» prezentācija.
Nupat pirms nedēļas Rūjienas mediķi savā lokā ar ziediem un koleģiālu atbalstu pelnītā atpūtā pavadīja ārstus Juri un Aiju Tralmakus, kuri savam darbam un sabiedrībai veltījuši 47 darba gadus. Tāds bija Tralmaku lēmums no 1. janvāra pārtraukt gan Jura Tralmaka ģimenes ārsta, gan Aijas Tralmakas ginekoloģes ārsta praksi.
Ja jautātu, kādi ir galvenie kritēriji, pēc kuriem varam secināt, ka tā ir laba skola, katrs pēc savas pieredzes mēs nosauktu vienas un tās pašas lietas, kuras, kopā ņemot, nodrošina kvalitatīvu izglītību. Mūsdienās atbildība, ko sabiedrība deleģējusi izglītības iestādēm, un tas, ko pieprasa straujais dzīves temps, uzliek skolām arvien augstākas prasības un standartus.
Par to, kādiem kritērijiem izglītības iestādēm ir jāatbilst šodien, īpaši Valmieras Valsts ģimnāzijā (VVĢ) un Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā (VPVĢ), par interesantākajiem skaitļiem un faktiem saruna ar Valmieras novada pašvaldības Izglītības pārvaldes izglītības satura un kvalitātes vadītāju SANTU JUDEIKU.
E-grāmatas jubilejas sarīkojumā, saprotams, bija sapulcējušies tie, kuriem grāmata un lasīšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Viena no viesiem bija Dace Melbārde, kura pirms ievēlēšanas Eiroparlamentā sešus gadus pildīja Latvijas kultūras ministres pienākumus un šo amatu ieņēma arī tad, kad sabiedrībai tika piedāvāta 3td e-grāmatu bibliotēka.
Neliela pasta nodaļa, kādai līdzīgas ir daudzviet Latvijā. Šī, par kuru būs stāsts, bija Pārdaugavas klusā vietiņā.
Piektdiena. Aiz Valmieras bibliotēkas stiklotajām sienām putināja. Cauri sniegpārslu sašvīkātajam haosam pāri Gaujas tiltam abos virzienos tūļīgi virzījās auto lukturu košā straume, logu tīrītājiem kā skropstām nemitīgi mirkšķinot, lai saskatītu ceļu.
Šaubos, vai kādam pasaulē ir izdevies nodzīvot mūžu, ne reizi neko nelūdzot Viņam – pāri mums stāvošajam spēkam. Nespēkā un izmisumā, pat nebūdami reliģiozi, visi intuitīvi domās vēršamies pie viena un tā paša, bet katrs savā valodā.
Kopš 1991. gada, kad Valmieras mūzikas skola pirmo reizi noorganizēja Ziemas mūzikas festivālu, ir paskrējuši 33 gadi, kuros šī tradīcija ir ne tikai nostiprinājusies, bet festivāls kļuvis par starptautisku, un atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad tas noritēja nedēļu, šogad pirmo reizi festivāls skanēs visu mēnesi.
Nezinu, kā jums, bet man šis gads iesācies ar neticamu veiksmi. Tikko vēl svaigi bija noticis Vecgada vakarā laimes pieburšanas rituāls, kad pēc pāris dienām jau atgadījās brīnumu lietas, lai piepildītu to, ko nemaz nebiju uzdrošinājusies gribēt, īpaši pēc tās reizes pērn, kad man uzradās radinieks Zimbabves karaļvalstī, kurš, nāves cisās būdams, dikti gribēja man atdāvināt uzkrāto miljonu, jo galīgi nebija, kur to likt.
Nupat 2023. gada nogalē Vidzemes Augstskolas un Valmieras Kultūras centra jauniešu koris «Skan» viesojās Latvijas lielākajās koncertzālēs ar īpašu programmu, kas tapa kopā ar grupu «Labvēlīgais tips» un izpelnījās klausītāju stāvovācijas.