Kultūras forums Rūjienā
16. oktobrī Rūjienas Kultūras centrā risinājās Valmieras novada Kultūras forums.
16. oktobrī Rūjienas Kultūras centrā risinājās Valmieras novada Kultūras forums.
«Te nau nekāda skola kad visiem jāpiekasās kā es rakstu,» kādā interneta vietnē savstarpēji nepazīstamu cilvēku diskusijā par latviešu valodu un pareizrakstību ērcīgi iebilda kāds aizkaitināts, bet pašpārliecināts grafomāns, «galvenais kad cilvēki viens otru saprot un man vienalga kādā valodā runā… es neščiroju cilvēkus... man nau problēmu, es varu arī pa krieviski un pa angliski ja vaig, bet dēļ tādas attieksmes kā jums arī rodas komflikti… Karoče beidziet kurināt naidu. Kā nenormāli ar to latviešu valodu visās vietās, agrāk kāda vaina bija? Visi draudzīgi dzīvojām.»
Nupat septembra beigās Naukšēnos pirmizrādi piedzīvoja trīs īsfilmas par vietējās apkaimes teikām un nostāstiem.
Moto sezona jau tikpat kā beigusies. To lēnām bremzē lietus un rudenīgi laikapstākļi, bet punktu pieliek aukstuma iestāšanās.
Nesen ejot garām kāda koncerta afišai, no kuras raudzījās dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels, galvenie un lielākie burti sludināja Ziemassvētkus.
Kad jāraksta ar zīmuli vai pildspalvu, roka neklausa. Es cenšos kā nesen rakstīšanā ielauzījies otrklasnieks, bet ikreiz brīnos, cik gan kādreizējais, gluži glītais rokraksts nu izskatās svešāds!
Kad apsēžamies teātra skatītāju mīkstajā krēslā un priecīgā satraukumā gaidām izrādes sākšanos, neaizdomājamies, cik daudz cilvēku piedalījušies, lai tas būtu iespējams.
Vēl šķietami nesen vasarā visai Latvijai pārgāja kapusvētku vilnis, savā virsotnē paceļot mums katram svarīgo atcerēšanos par dzīves neredzamo pusi, kas norit viņā saulē.
Ramata miglā
Spirgtais 18. septembra rīts, pretēji meteorologu nopietnajiem brīdinājumiem par biezu miglu, Valmierā bija ar dzidri zilām debesīm.
«Mūsdienās mēs ļoti daudz laika pavadām internetā, iepazīstot visu plašo pasauli, bet vai pamanām tos vēsturiskos stāstus, kas norisinājušies tepat blakus?
Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».
Tās dienas vakarā, kad Krievija bija iebrukusi Ukrainā, apstulbinošā ziņa arvien vēl nebija ieliekama nekādos rāmjos.
Dzejas dienas pieteikumā bija solīts, ka Valmieras bibliotēkā 19. septembrī dzeja dejos. Izklausījās intriģējoši, jo tas varētu būt jebkas, un ticami, jo dzeja var visu.
Brīvajā zaļas zālītes nogabalā, ko tagad sauc par Hanzas laukumu, «Valletas», teātra ēkas un baznīcas ieskautu, nereti izmanto dažādiem sarīkojumiem.
Fotogrāfi ir interesanti ļaudis – viņi redz to, ko mēs, skriedami pa dzīvi aulēkšiem, parasti nepamanām. Viņi tver mirkļus un prasmīgākie – emocijas, noskaņu un vienā zibsnī tūkstoš vārdu vērtu stāstu.
Savu vecmammu es nesatiku. Viņu jaunu, nedaudz pāri 30 gadiem, 1934. gadā nonāvēja tuberkuloze.
Jau šovakar, 6. septembrī plkst. 19.00, no Zilākalna torņa pāri mežu galiem skanēs taures skaņas un kokles stīgas liegi uzburs ainas no sendienām, kad cilvēki pulcējās Zilākalna svētvietā.
Latviešu valodā vārds cittautietis vārda uzbūvē ietilpina gan būtību, ka personai ir cita tautība, gan vienlaikus vārda skanējums pauž toleranci pret tiem citiem. To pašu varētu pateikt, sakot sveštautietis, taču šo vārdu lietojam daudz retāk un jau ar jūtami distancētu attieksmi, jo tas, lai arī tāpat kā cittautietis nošķir savējos no citiem, it kā uzceļ neredzamu žogu un norobežo ar piesardzību vai pat neuzticēšanos. Tāpēc biežāk sakām cittautietis. Tas skan draudzīgi.
Tikko sācies jaunais mācību gads.
Kopš aizvakardienas, t.i., no 1. septembra, ir stājušies spēkā 13. augustā valdības pieņemtie noteikumi, kas nosaka kārtību, kādā pārtikas tirdzniecības vietās jāizvieto norādes par valsti, kurā ražoti pārtikas produkti.