Ilona Fērmane

Par biedrību

Par biedrību «No Salacas līdz Rūjai» kaut reizi būs dzirdējis katrs. Mūspusē ar biedrības atbalstu ir tapušas daudzas labas lietas un realizētas iedzīvotāju iniciatīvas, kas tā vai citādi vērstas uz kopīgu labumu, piedevām ne īslaicīgā termiņā, bet ar skatu uz attīstību gan pašam darbīgajam atbalsta saņēmējam, gan sabiedrībai un teritorijai kopumā. Vārdu sakot, tas ir stāsts par makšķeri, jo finansējumu saņem tie projekti, kuru īstenotāji spēs ilgtermiņā uzturēt savu ieceri un izvēlēto attīstības kursu.

Senlietām vislabāk patīk puskrēsla un klusināti soļi. Tieši tāpēc antikvariātu bodītes parasti ir nomaļās vai vismaz neuzkrītošās vietās, kuras atrod tikai zinātāji. 

Septembra pēdējā diena Rožkalnos pagāja īpaši rosīgi. Champill ciematā, kas izvietojies Rencēnu pagastā un nākamgad svinēs savas pastāvēšanas 25. gadskārtu, dodot ģimenisku mājvietu desmit cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, 30. septembris bija gluži kā svētku diena. 

Visi zinām, bet ne katrs līdz galam saprotam, kāda saikne ir starp sabiedrības pilnasinīgu dzīvi un veselīgu uzņēmējdarbības vidi. Šai savstarpēji atkarīgajai mijiedarbībai ir nepieciešams arī savlaicīgs, gudrs pašvaldības atbalsts un demokrātisks regulējums. Kādu atbalstu saņem Valmieras novada uzņēmēji un cik tas ir bijis auglīgs, atbildes sniedz Kapitāla pārvaldības un uzņēmējdarbības atbalsta nodaļas darbinieki sadarbībā ar Valmieras Attīstības aģentūru.

«Šodien agri piecēlos. Paēdu pimpuļus ar čurām un buorēgu, kam piekodu sitneicas knibgali ar loju un kniplaukiem. Tad devos ganīt vuškas. Šoreiz izlēmu doties nevis uz čiksti, bet uz bausku. Atvēru durvis un ķīķēju, kurā katuka galā bices sagūlušas.

Kurš nav redzējis EDGARU ZAĶI pie satiksmes maršruta autobusa stūres vai viņa vadītajā autobusā devies ekskursijā, tas varbūt ir dzirdējis samtaino basu Valmieras Kultūras centra vīru korī «Imanta» vai Sv. Sīmaņa baznīcas vīru ansamblī.

14. septembrī dienas pirmajā pusē dzeja bija devusies paviesoties Valmieras skolās, pansionātos un muzejā, bet pievakarē dzejas cienītājus aicināja Valmieras integrētajā bibliotēkā uz Autoru vakaru, kur vaigā varēja redzēt dzejniekus Tamāru Skrīnu, Dainu Sirmo, Aivaru Ustupu, Agritu Grīnvaldi un Jāni Rokpelni.

Rūjienas veterināro klīniku «Birzmaļi» ir viegli atrast. Tūlīt aiz Pārupes veikala jānogriežas pa kreisi, un tur arī būs Kalna iela, kas ved tieši uz baznīcu. Klīnika ierīkota Kalna ielas 11. nama saimniecības ēkā un darbojas jau divus gadus.

Kad Valmieras sākumskolas skolotājai KRISTĪNEI ŠVALBEI jautāju, kādas rakstura īpašības viņa cilvēkos vērtē visaugstāk, Kristīne atbildēja, ka visaugstāk vērtē cilvēcību. Šī atziņa, esmu pārliecināta, ir atslēga visam – gan pedagoga darbam kopumā, gan Kristīnes dzīvē. 

26. augustā no pulksten desmitiem līdz nākamās dienas četriem rītā Dikļos norisinājās  gads­kārtējie svētki amatierteātru kolektīviem. 

Jēkabs Jostsons ir viens no nedaudzajiem, kas tikai nupat pārkāpa slieksnim, aiz kura paliks Rūjienas vidusskola. 

Līdz pat 4. oktobrim Valmieras muzeja Izstāžu namā būs skatāma Andas Munkevicas izstāde «Plūst». 

Evelī mājās, Valmierā, ir neilgu brīdi. Nesen viņa atbrauca no Japānas, kur nokļuva Latvijas Universitātes studentu apmaiņas programmā, pateicoties savai uzņēmībai un drosmei, bet ceļojuma koferi netiks likti skapjaugšā. Jau pavisam drīz tos vajadzēs tālajā ceļā uz Dienvidkoreju.

Aizvadīts jau pēc kārtas septītais «Latvian voices» a cappella mūzikas festivāls ar meistarklasēm un koncertiem, kas ik gadu Valmierā pulcē ansambļu dziedātājus, mūziķus, pedagogus, individuālos interesentus un a cappella mūzikas cienītājus.

Vecmāmiņas elpa

Tētis vienmēr izsmēja galdiņus, kas klauvē, un šķīvīšus, ko dancina sabiedrība, sadevusies rokās. Ar šīm izdarībām es sastapos Rīgā, kur dzīvoju pie Ozoliņkundzes. Viņai bija divas meitas, ko vajadzēja izprecināt, tāpēc viņa rīkoja nelielas viesības.