Labi atceros to pavasara rītu, kad, lūkojoties bezgalīgajā, garām plūstošajā informācijas straumē, starp lielām un kliedzošām ziņām garām pieticīgi vienkārši aizpeldēja neliela, bet kodolīga informācija, ka mūsu latviešu puiši – režisors Gints Zilbalodis un producents Matīss Kaža – iesnieguši Kannu kinofestivāla konkursā animācijas filmu «Straume».
Tieši pirms diviem gadiem Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica bija beidzis filmēt detektīvseriālu «Karmas latvieši» un tas bija gatavs doties pie skatītājiem.
Fragmenti no Jautrītes Putniņas memuāriem «Saules mūzika».
Atnākusi no darba, mamma, pirms steigties aptecēt mājas soli, savu pasi bija nolikusi bufetē aiz bīdāmā stikla, neaiztaisot to ciet līdz galam. Bufetē stāvēja tādas svarīgas lietas kā maza karafīte ar vēderainām, zeltītas krāsas svītrotām glāzītēm, daži dāvāti suvenīri un citi nieki, kurus vairs neatceros, bet dokumenti tik redzamā vietā gan nekad.
No 9. līdz 11. augustam Valkas pilsētā un novadā, kā arī Valmieras novada Strenčos un Valgā, Igaunijā, norisinājās XV Latvijas amatierteātru svētki, kuros pulcējās ap 1800 teātra spēlētāju no 139 Latvijas un diasporas amatierteātriem. Svētku dalībnieki un apmeklētāji baudīja plašu programmu – izrādes, koncertus, sadziedāšanos ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem, apmeklēja izstādes un citus svētkiem veltītus notikumus.
Sestdien, 10. augustā, spējot vienoties ar gražīgajiem laikapstākļiem, Rūjienā notika pirmā Hobiju diena, kas ietilpst plašajā aktivitāšu programmā, ko paredz iegūtais tituls «Baltijas jūras reģiona kultūras pērle».
Reiz klausoties vēsturnieces stāstu par Pāvila Rozīša biogrāfiju, kurā viņa veikli žonglēja ar gadskaitļiem un radurakstiem, visā tajā faktu birumā kāda epizode īpaši palika atmiņā kā grāmatā ar treknu flomāsteru iezīmēts laukums, pie kura atgriezties un vēlreiz pārlasīt, lai saprastu. Proti, Valmieras draudzes pērminderis toreizējai un vienīgajai kārtībai nepaklausīgu vīru bija apsūdzējis zirga zādzībā, kas jau tobrīd bijusi acīmredzami nejēdzīga apsūdzība, un vīrs tika notiesāts ar izsūtīšanu uz Krieviju katorgā, kas faktiski nozīmēja nāves spriedumu. Vīrs, protams, mājās vairs neatgriezās.
Vēstules no pierobežas – sarunas. Otrā ekspedīcija
Mūsu ceļš pie izstādes tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem veidojas pats no sevis pēc sarunas biedru norādēm par tuvākajiem kaimiņiem, draugiem. «Vīķkalnos», Arakstes pusē, nonākam pēc šādām norādēm sarunā ar Aiju – Lienes un Ingmara kaimiņieni apmēram kilometra attālumā: «Tad mums vēl ir ļoti jauki kaimiņi uz to pusi – Zemzaru pāris – Ingmars ar Lienīti. Pa šo pašu ceļu taisni augšā. Ļoti jauki cilvēki. Vispusīgi, gudri. Kādreiz bija tā, ja nezinājām kaut ko, tad prasījām Lienītei. Ja Lienīte nezināja, tad prasīja Ingmaram. Viņi arī ir ienācēji Lodē.»
Precīzi pēc kilometra trāpām pareizajā iebraucamā ceļa galā, un skaistajā pēcpusdienā Liene mūs «Vīķkalnos» sagaida kopā ar skaistu sunenīti, kura, kā viņa vēlāk smaidot saka, neprot komandas un neko, viņa ir vienkārši mīļa.
Ar LIENI ZEMZARI sarunājas Anna Paula Gruzdiņa.
1. augusta vakars Rūjienā, Rīgas ielas 8 pagalmā, bija kultūras un svētku noskaņas piepildīts. Starp rūveniešu viktorīnu un omulīgajām lampiņu un karodziņu virtenēm ieskautajā pagalmā izskanējušo Noras Urbānes un Mārtiņa Pūcīša koncertu notika jaunā Rūjienas improvizācijas teātra «Imprūven» pirmizrāde un kādas īpašas telpas durvju atvēršana.
Šogad Rūjienas pilsētas svētkos galvenā ass, ap kuru griezās bagātīgā kultūras un izklaides programma, bija jubilāre skola.
Kādā nelielā veikaliņā, kur pats tā īpašnieks bija arī pārdevējs, par rosību nevarēja sūdzēties. Bija pat sastājusies pircēju rinda – aiz manis vismaz kādas četras dāmas dažādos vecumos.
Fragmenti no JAUTRĪTES PUTNIŅAS memuāriem «Saules mūzika»
Kā vēstīts iepriekš, Rūjiena 2024. gadā līdz ar Svendborgas pilsētu Dānijā, Ķīli Vācijā un Jākobštati Somijā nes titulu «Baltijas jūras reģiona kultūras pērle 2024».
Saruna ar Jēkabu Jāni Gruzdiņu, rūjienieti, funkcionālā fitnesa atlētu, notiek atceļā no Starptautiskās militārās sporta padomes rīkotajām funkcionālā fitnesa Eiropas sacensībām Vācijā. (CISM – Conseil International du Sport Militaire).
5. jūlijā, kad saule jau laidās zemu pār Vaidavas ezera ūdeņiem, gaisā sijājās sīki knišļi un smaržoja pēc nopļautas zāles.
Esam taču dzirdējuši un vaļā mutēm klausījušies brīnumus par apskaužamu pārticību sasniegušām zemēm, ka tur valsts dažnedažādi atbalsta cilvēkus, lai tikai, lūdzu, lūdzu, viņi dzīvotu valsts tālākajos reģionos un nodarbotos ar lauksaimniecību vai lopkopību.
Jaukā, saulainā 6. jūlija rītā pie Ēveles Tautas nama bija sabraukušas košas ugunsdzēsēju mašīnas. Nekāda uztraukuma, jo visiem jau iepriekš bija zināms, ka šajā dienā Ēvelē notiks Valmieras novada ikgadējās sacensības ugunsdzēsībā.
Divvietīgajā palātā Mildiņu ieveda vēlā pēcpusdienā. Sirmajai kundzītei pāri deviņdesmit.
Laimīgas sagadīšanās dēļ kādudien bija iespēja noklausīties svētrunu, kas vispārējās informācijas troksnī piesaistīja ar tās lakonisko pieteikumu – ar nosaukumu «Kas es esmu?».
Vasaras saulaino dienu ar mīlīgiem vakariem un siltām naktīm nav nemaz tik daudz.