Dainis Lemešonoks

Jo mērogos lielāka, svarīgāka un sarežģītāka ir mūsu politiskā izšķiršanās, jo diemžēl pliekanāka ir ne tikai Latvijas balsotāju attieksme, bet arī mandātos it kā vitāli ieinteresēto partiju azarts.

Ilggadēja pieredze, politikas notikumus vērtējot un prognozējot, liek man ciešāk (bet ne izmisīgi!) turēties pie SKDS veikto aptauju rezultātiem. Tāpat arī šī pētniecības centra vadītāja Arņa Kaktiņa lādzīgums un viņa privāto simpātiju neaizmiglotais skats uz latvju politikas ķēķi. Taču vienai otrai partijai, kuru izredzes uz eiromandātiem noliedz SKDS publicēti skaitļi, noteikti daudz tīkamākas ir citu sociologu veiktās aptaujas, kas tomēr cerības saglabā.

Šo vēlēšanu uzkrītoša iezīme ir normālām Latvijas partijām agrāk pilnīgi neiespējama lieta – no malas pieaicinātu cilvēku, «piepirktu spēlētāju», likšana triju it kā spēcīgu sarakstu galvgaļos. Tā ir dīvaina un nožēlojama īpaši tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav ne kripatas politiskā darba pieredzes. Taču partijas izliekas neredzam šo absurdu un (it kā) pilnīgā nopietnībā taisās viņus «šaut kosmosā». Tā degradējas EP vēlēšanu svarīgums pilsoņu prātos, un daudziem tas šķiet kārtējais «skaistumkonkurss, kas manu dzīvi nekādi nemainīs».

Valdība sāk nervozēt – vēlētāju dāvātais uzticības mandāts ir nodilis, darbi īsti neveicas, visam trūkst naudas, uzrādāmu panākumu nav, Kučinska «prettautiskais režīms» publikai rādās arvien nostalģiski tīkamāks... Laiks meklēt iekšējo ienaidnieku, likt «galvām ripot»!

Mūsu galvenā eiropartija «Vienotība», kas tagad dēvējas par «Jauno», atkal saskaras ar problēmu, kas citām būtu salds sapnis: vai dabūsim vismaz četrus mandātus? (Un eirokomisāra amatu Valdim Dombrovskim?)

Izbijusī premjerpartija, piesakot tiesībsargu valsts galvas amatam, izmisīgi cenšas izrādīties par joprojām vērā ņemamu politisko spēku. Kad Raimonds Vējonis, ZZS sākotnējais kandidāts, atteicās no šaubīgā goda piedzīvot smagu sakāvi Saeimas balsojumā, viņa vietā nepiedienīgā apsviedībā tiek pieteikts (acīmredzami – jau laikus sagatavots) dublieris.

Nez kāpēc Latvijas politiķus tik ļoti satrauc, ka 25. maija vēlēšanās ir sagaidāma zema pilsoņu līdzdalība. Iespējams, pat krietni zemāka nekā iepriekšējā reizē (toreiz uz iecirkņiem devās 30 procenti balsstiesīgo). Vairākas partijas – «Attīstībai/Par!», Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija, jo īpaši «Saskaņa» – pašas parūpējās, lai sabiedrība šo pasākumu neuztvertu nopietni. Tāpēc uz Briseli savīkšķījušies braucēji lauza rokas vai tukši sapņo par pilsoņu pārpludinātiem iecirkņiem.

Agrāk sevi par paraugvalsti sludinājusī Igaunija līdz ar jaunās valdības apstiprināšanu iedzīvojās skaļos skandālos. Tallinas varas gaiteņos notiekošais mums ir ļoti pamācošs, jo kļūst pārāk līdzīgs pašu mājās notiekošajam. Jā, arī tagad, svētku priekšvakarā, ir vērts piedomāt, cik tīrs ir mūsu valsts «galds», kuru kā svētku baltie galdauti pārklāj tautas patriotisms.

Valsts galvas raudzības Ukrainā sniedz vērtīgas mācības un brīdinājumu arī mums, dziļāk Eiropā tikušajiem. Vai «TV seja», kas iepatikās tautai, tēlojot labo prezidentu, tiešām spēs būt lietpratīgs nācijas līderis? Atliek vien cerēt: gan TV seriāliem, gan prezidenta kancelejai vienmēr kādi citi ļaudis raksta tekstus, bet Volodimiram Zelenskim šie vēstījumi vienkārši ir pārliecinoši, «ar izteiksmi» jānorunā. Ar to problēmu nebūs, kaut arī viņam, krievvalodīgajam, ukraiņu valoda – un kultūra – nav dzimtā.

Mānīgs ir Jura Pūces valkātais mieramikas veidols. LTV intervijā pašvaldību ministrs Gundaram Rēderam gluži vai taisnojās: es pats jau neko – VARAM speciālisti, balstoties dziļos pētījumos, sazīmēja «gleznu eļļā» ar 35 krāsu traipiem... Taču Saeimai (un varbūt arī valdībai un Pūcem) vēl ir trīsarpus gadi priekšā. Pietiekama laika rezerve, lai vēlētāji samierinātos ar to, kā valsts vara savās interesēs sakārtos provinci.

Latvijas Televīzijas vadībai izraudzītie cilvēki izraisa arvien vairāk protestu – līdz pat sakaitināta Gundara Rēdera asam paziņojumam tiešajā ēterā. Rodas iespaids, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome tīšām veica šādu ēverģēlību – vēl neafišētu, bet pašas apjaustu jurģu gaidās.

Nupat vēl šķita, ka galvaspilsētas pašvaldība ir mūsu hibrīdkara frontes priekšējā līnija, kur tīrrocīgā opozīcija nežēlīgi apkaro nedarbos pieķerto Saskaņu. Ušakovam jau svila zeme zem kājām tā, ka jāmūk uz Briseli. Nu izrādās, ka viņš joprojām spēj savus apsūdzētājus pārvērst paša raustītās marionetēs.

Vakar sēdēju līdz malām aizpildītās Vidzemes koncertzāles balkonā un klausījos, kā Ostaps... tfu, Jānis Rozenbergs sludina sapulcētai publikai savu pilsētu par topošo latvju Silīcija ieleju – informācijas tehnoloģiju attīstības centru. Kā teiktu lielā kombinatora tautieši, sapņot nav kaitīgi...

Nē, šis nebūs stāsts par rītdienas zīmīgo datumu un ar to saistīto pašmāju, atvainojos, jampadraci. Politiskās kaislības Igaunijā sit tik augstu vilni, ka pilnībā aizēno lielmanīgo angļu ņergāšanos ap izčākstošo «breksitu».

Igaunijas politika atkal pārsteidz – un ne tikai mūs, skaudīgos dienvidu kaimiņus, bet arī pašus valsts iedzīvotājus, kuri pagājušās nedēļas nogalē vēlēja jaunā parlamenta sastāvu.

Inovācijas, cilvēkkapitāls un reģionālā attīstība – šajās nozarēs, kā iesaka Eiropas Komisija, Latvijas valdībai būtu prioritāri jāiegulda budžeta un eirofondu investīcijas. Taču diez vai mūsu pašvaldībnieki Briseles komisāros atradīs sabiedroto cīņai ar administratīvi teritoriālo reformu, lai tā neizvērstos pārāk drakoniski.

Mēs sākam jau pierast pie domas, ka par topošo Valsts prezidentu maijā/jūnijā varētu kļūt latvju politikā neierasti bārdains vīrs. Kā vienmēr, cerot uz vieglu politisko peļņu, steigšus sarosās «baļķa nesēji», un mums tiek uzmācīgi sludināts: izmitināšanai Rīgas pilī vienkārši nevar būt neviena par Egilu Levitu smukāka, gudrāka un cēlāka sāncenša.

Politiskās sīkbūtnes, kuras tikušas pie varas, pateicoties Latvijas tautas acumirkļa (un jau skaļi nožēlotai) kaprīzei, steidz izrādīt «jauno politiku», noniecinot vairāk nekā divās desmitgadēs paveiktu godavīra darbu. Partijiski mikrobi tagad lepni bļaustās par divu termiņu maksimumu valsts amatos, bet paši var nepiedzīvot pat vienu pilnu...

Latvijas Mobilais Telefons gatavojas savas nozares starptautiskai izstādei Barselonā, kurā par uzņēmuma sasniegumu demonstrācijas stenda un Latvijas tēla veidošanas pamatelementu izmantos «brūno zeltu» – kūdru. Šī iecere ir labs iegansts sabiedrībai nopietnāk padomāt, ar ko tiešām mēs esam interesanti pasaulei.

Jaunā valdība diez vai pašvaldībās tiek uztverta ar rožainām cerībām. Latvju politikā gluži tradicionāli atkal varas vairākumu veido jaunie politiskie projekti, pat veseli trīs. Pateicoties tautas (ie)gribai, tie pie valsts stūres tika bez nopietna sakņojuma vietvarā.