Premjera tēvišķs aizrādījums, ka nav īstais laiks diskusijām par grozījumiem Satversmē, tikai uzjunda Nacionālās apvienības entuziasmu sargāt tradicionālo ģimeni no Satversmes tiesas un citiem «liberastiem». Igaunijas notikumi šo dedzību stiprina vēl vairāk.
Ministru prezidents vēl rūgti nožēlos savas reputācijas spēcināšanas centienus, padzenot veselības ministri. Kā parunā teiktu, no Viņķeles bēg, uz Pavļutu krīt – jaunais kabineta loceklis būs cietāks rieksts. Nesakožams.
Vēl tikai Ziemassvētki un dažas dienas «pēcsvētku atpūtai», tad šis gads būs galā. Tāpat arī šī desmitgade un, protams, pirmā divdesmitgade, ko esam nodzīvojuši trešajā gadu tūkstotī.
Sestdien divas konkurējošas – «latviešu» un «krievu» (bijušo ušakoviešu) – politikāņu grupas vēlas Rīgā ar mītiņiem piesaistīt sev Covid-19 noliedzēju simpātijas. Jācer, ka «pilni» būs rīkotājiem izteiktie policijas draudi kontrolēt sanitāro normu striktu ievērošanu.
Nevajadzīgas un teatrālas bija astoņu dienu ilgās debates Saeimā. Koalīcijas «balsošanas mašīna» finanšu ministru nepievīla. Protams, tā nebija «liela brēka, maza vilna»: tika spriests par 10,76 miljardiem eiro!
Dīvainas sagadīšanās dēļ līdz ar Jura Pūces demisiju mazdrusciņ līdzīgs «autoskandāls» piemeklēja arī ziemeļu kaimiņus. Tā centrā nokļuva Igaunijas izglītības un zinātnes ministre Mailisa Repša, kura savu uzvārdu ieguva laulībā ar Rīgas advokātu.
Kārtējais skandāls Igaunijas valdībā atkal mums prognozē, kā Latvijā, kurai līdz 14. Saeimas vēlēšanām paliek mazāk nekā divi gadi, attīstīsies politiskā kultūra. Pareizāk sakot – tās «nekultūra»...
Šodien valdība spriež par ārkārtas situācijas ieviešanu. Ar šo lēmumu ir gluži kā ar ASV prezidenta vēlēšanām – gaidītais rezultāts, kas visiem šķita neizbēgams, kļūst piņķerīgs un neprognozējams.
It kā pavisam parasta biznesa ziņa: kārtējā uzņēmumā ir nomainījušies kārtējie saimnieki. Taču kāpēc man tas raisa satraukumu un aizdomas: kas aiz visa tā slēpjas? Galu galā, tā ir «VALMIERAS stikla šķiedra»...
Vai Eiropas Savienība vajadzības gadījumā tiešām spētu adaptēt Baltkrieviju – tās sabiedrību, ekonomiku – mūsdienu demokrātijā un tirgus ekonomikā? Vai šī valsts un tauta pašas spētu un vispār gribētu veikt dramatisku lēcienu no sev ierastās politiskās un saimnieciskās sistēmas uz kategoriski pretēju?
Jā, cilvēks ir pagalam «jocīgs kukainis»... Eiropas valstu valdības sacenšas pasākumu bardzībā, turot Covid-19 «otro vilni» kaut kādos rāmjos, bet bezprāta drošuļi klaigā: masku nēsāšana apdraud cilvēktiesības!
Valdošā koalīcija strauji tuvojas savam morālajam bankrotam – visa tās saceltā jezga ap administratīvi teritoriālo reformu jau nākamgad, pilsētu un novadu budžetus apcērpot, izrādīsies pārcentīgi kalts čiks.
Valdība, atšķirībā no vietvarām, var gan budžetu veidot ar deficītu, gan izdevīgi aizņemties naudu. Taču kāpēc Finanšu ministrija un koalīcija tik kategoriski ķeras klāt pašvaldību maciņiem?
Cilvēku nosita. Dzīvu cilvēku nosita. Ar kājām, dēļu galiem, sašķaidot galvu. Kādēļ tāds – pat it kā pašiem slepkavām pilnīgi nevajadzīgs – sadisms? Tiešām dārgu aproču pogu un rokaspulksteņu kolekcijas dēļ?
Vakar Saeimas sēdē valdības partijas atkal uzskatāmi izrādīja sabiedrībai, kas mūs (ne)sagaida koalīcijas budžeta veidošanas un nodokļu reformēšanas politikā: fiskālā nasta netiks atvieglota pat lietderīgos sīkumos. Pat ne Covid-19 radītajā krīzē.
Topošā – kaut tiesu darbu apdraudētā! – galvaspilsētas dome viegli piebremzē mūsu politikas tradicionālo spēlīti «latvieši pret krieviem». Tas, šķiet, sagādā pamatīgu jūtu mulsumu gan plašai sabiedrībai, gan nelokāmi nacionālkonservatīviem politiķiem.
Valdība sakostiem zobiem izlēma sadusmot pašvaldības, tāpat arī brīvmāksliniekus – autoratlīdzību saņēmējus. To skaitā arī «ceturto varu», žurnālistus. Arī tādā veidā mums skaidrāk atklājas COVID-19 nodarītais saimnieciskais posts.
Valsts prezidents uzņēmās nepateicīgo trauksmes cēlāja lomu, trešdien brīdinot mūs, ka Latvijai tuvojas «otrais vilnis». Vai tā nebūs saucēja balss tuksnesī?
Tas mums šķiet gluži pašsaprotami: lai izteiktu atbalstu kaimiņtautai, kas vēlas savā zemē taisnību, latvieši veidos simbolisku dzīvo ķēdi pie abu valstu robežas. Tikpat pašsaprotami mēs, igauņi un lietuvieši pirms 31 gada sadevāmies rokās, pieprasot brīvību sev.
Krasā atšķirībā no Lietuvas, mūsu valdību un diplomātu attieksme – protams, bažīgi paraugoties pār plecu, ko Brisele par to saka! – pret «Eiropas pēdējo diktatūru» līdz šīm bija klaji pragmatiska.