Nākamā gada valsts budžets ir sava veida eksāmens. Taču nevis Krišjāņa Kariņa valdībai, bet gan Latvijas sabiedrībai. Politiķi cenšas noskaidrot mūsu pilsoniskās pasivitātes līmeni un acīmredzami jūtas apmierināti ar izrādīto rezultātu.
Administratīvi teritoriālās reformas ieviesēji sola, ka palielinātos novados augs ekonomiskā aktivitāte. Pēc dažiem gadiem to apliecinās pieaudzis (vai tomēr ne) darba vietu un jaunu uzņēmumu skaits, tajos ieguldītā kapitāla apjoms. Taču kur šodien sakņojas šāda valdības un VARAM ierēdņu pārliecība?
Vakar Saeimas likumdošanas procesa «dzirnavās» tika ielaists valdības iecerētās pašvaldību reformas pamatdokuments – projekts grozījumiem Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, paredzot no 119 tagadējām izveidot 39 vietvaras. Vai tomēr, kas nu jau kļuvis daudz ticamāk, vēl vairāk.
Iespējams, ar savu veikumu viņš būtu pelnījis tautas priekšstatos godavietu blakus Latvijas dižiem darbiniekiem un pat teiksmu tēliem – Lāčplēsim, Spīdolai, trešajam tēvadēlam. Taču šis cilvēks mums ir praktiski nezināms.
Pirms diviem gadsimtiem Vidzemē tika atcelta dzimtbūšana. Šis notikums latviešu tautai un Latvijai bija viens no svarīgākajiem vēstures pavērsieniem, patiesiem mūsu «gadsimtu griežiem».
Valsts prezidenta vēlme būt Kariņa valdības advokātam ir pārsteidzoši nesavtīga. Viņam vajadzētu savu vēl spēcīgo popularitāti taupīt nopietnām nacionālajām vajadzībām, nevis šādi izniekot.
Latvijas Bankas pirms nedēļas piesardzīgā optimismā sludinātās valsts ekonomiskās attīstības prognozes kopumā šķiet līdzīgas manis jau aprakstītajam Luminor ekspertu vērtējumam vai citu kredītiestāžu veiktai analīzei. Neviens negrib tīši sašūpot laivu.
Municipālpolitiķi jūtas pagalam apmulsuši, piedzīvojot valdības vienaldzību pret viņu vaidiem, protestiem un draudiem. Vēl vairāk, varas partijas dodas uzbrukumā – vietvarām pārmet dumpošanos pret valsti, pārāk treknu dzīvi* un nevajadzīgu kāri būvēt peldbaseinus.
Jāsaka paldies pašmāju ekonomikas pētniekiem, kuri cenšas sarūpēt optimistiskas biznesa ziņas. Mums tiešām ir akūti vajadzīga pretinde, lai cīnītos ar globālā saimnieciskā pesimisma ietekmi «vienmēr sliktām ziņām atsaucīgajā» Latvijas sabiedriskajā domā.
Likuma un brīvas konkurences sargu pieķeršanās lielajām Latvijas būvfirmām, apsūdzot tās nelikumīgā cenu saskaņošanā jeb kartelī, padarīs mūsu turpmāko dzīvi tik «interesantu» un pat «aizraujošu», ka vienā brīdī sabiedrībai pat varētu sakāroties atgriezties savā agrākajā nezināšanā un «garlaicībā». Vai vispār tā būs līdzvērtīgu pretinieku cīņa?
Bijušās veselības ministres politiskās akrobātikas demonstrējums, nomainot bezcerīgo opozīciju pret piederību premjerpartijai, publiku varēja pārsteigt vienīgi ar «nepieklājīgo» ātrumu. ZZS ir grimstošs kuģis, tas ir skaidri redzams – kāpēc perspektīviem deputātiem sentimentālu jūtu dēļ jāslīkst kopā ar to?
Lai cik svēta un daudziem no mums arī dziļa personiska ir Baltijas ceļa jubileja, tas tomēr nevar būt iegansts ļaut «paslaucīt zem tepiķa» daudzus pensionārus smagi sāpinājušo PNB bankas skandālu. Gluži kā dažam Saeimas deputātam, kuri vēl atļaujas izteikt personiskās domas, FKTK rīcība man šķita nevajadzīgi barga. Taču rādās, ka iestādei akūti vajadzēja «ķeksīti».
Citkārt tā vienkārši būtu interesanta izrāde – ar kādām metodēm notiek varas smagajai rokai pa sitienam patrāpījušos spītnieku iznīcināšana. Taču ir neizturami redzēt, kā partijiskas plēsoņas un ap tām ložņājoši intriganti grauj tavu augstskolu.
Iespēja, ka par Sabiedrības integrācijas fonda padomes vadītāju varētu kļūt Saeimas vēlēšanās caurkritušais politiķis Imants Parādnieks, ir sacēlusi sašutumu gan sociālo tīklotāju publikā, gan dažā nevalstiskajā organizācijā. Jau tad, kad viņš tika ieskaitīts Ministru prezidenta padomniekos, valdīja teju vispārīgs viedoklis: tas ir nepelnīts amats.
Rādās, ka Rīgas domes opozīcija savu īso veiksmes brīdi būs (veiksmīgi) palaidusi garām. Nesanāca varu pārņemt, nu var nesanākt arī pašvaldības atlaišana. Vakar «amerikānietis» Oļegs Burovs, pilsētas galvas p.i., jutās kļuvis daudz drošāks savās cerībās savākt pietiekamu balsu skaitu sevis ievēlēšanai.
Bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs piedāvā Latviju sadalīt nevis piecos, bet 13 – 14 vēlēšanu apgabalos, kuros tiktu izcīnīti 7 – 10 mandāti. Tad deputāti būšot jūtami tuvāk saviem vēlētājiem. Diemžēl šajā ziņā Arnim Cimdaram ir taisnība.
Kad valdība ceturtdien izlēma atstāt amatā Valsts drošības dienesta priekšnieku, JKP ministri demonstratīvi pameta MK sēžu zāli. Juta Strīķe paziņoja, ka JKP tādējādi parādot Krišjāņa Kariņa valdībai «dzelteno kartīti» – brīdinājumu, ka tā var ātri krist, ja nerespektēs partijas vēlmes.
Latvijas Universitāti piemeklējis jauns skandāls – KNAB aizdomās par kukuļņemšanu šopirmdien aizturēja tās rektora vietnieci Baibu Broku. Acīmredzami šādi turpinās it kā jau pieklususī cīņa par augstskolas naudas lādes pārvaldīšanu.
Pirmdienas rītā svinīgo solījumu dos un amata pilnvaras pārņems jaunais Valsts prezidents. Viņa uznācienam, atšķirībā no pēkšņi pieteikto priekšteču Saeimas kuluāros izkaltās veiksmes, sabiedrība tika sagatavota jau laikus. Varbūt pat pārgatavota, jau pārbarota ar nesamērīgām cerībām.
No malas raugoties uz «deušakovizētās» Rīgas domes dīvainībām, šķiet it kā aplami, ka līdz šim valdījusī koalīcija vēsā mierā gatavojas virzīt jaunu kandidātu pilsētas galvas amatam. Vēl nupat tās pārstāvis Dainis Turlais tika nosviests ar lielu blīkšķi, pabijis augstajā godā vien trijas nedēļas.