Dainis Lemešonoks

Saeimas deputāte budžeta debatēs droši apsaukāja kolēģus par slepkavām: viņu samangotās «kvotu naudas» muzejiem un mazpulkiem tiekot atrautas saslimušiem un mediķiem.

Uzdodoties par banku darbiniekiem, telefon- un datorblēži šogad (janvāris-septembris), kā sarēķinājušas četras lielākās* Latvijas bankas, jau ir izkrāpuši no to klientu kontiem 8,6 miljonus eiro! Traki bagāti esam...

Jau trīs desmitgades mums ir pašiem sava – nacionāla, latviska, tautas (patiesajā) dzīvesziņā balstīta – politika. Pa tādu laika sprīdi sen vajadzēja pierast pie tās tradīcijām, metodēm un, jā, arī «ķēķa». Nekā nebija!

«Gaiļezera slimnīcā ir kovidmirušo rekords, slimos tur uzņems garāžā, iedarbina mobilo morgu,» vakar vēstīja sabiedriskā medija ziņas. Vai tiešām valsts veselības aprūpes sistēmā ir īstais brīdis «dumpim uz kuģa»?

Papildus mājsēdei un citiem liegumiem derētu vēl viens – līdz 15. novembrim aizliegt visiem un ikvienam meklēt vainīgos. Vēl labāk – līdz jaunajam gadam. Tikai kā mēs varētu to dabūt gatavu?

Uz ko tikai mēs neesam gatavi, lai dziļāk iegrābtos Briseles naudas apcirkņos! Vidzemes metropole un vienmēr dižmanīgā Ventspils tādēļ ir gatavas pat pašas sevi apsaukāt par «mikropilsētām». Patiesi ceru, ka tas rentējās.

Spriežot pēc vietējo – un par tādiem jau pircēju prātos kļuvušo – tirgotāju gadiem ilgās baidīšanas, vakar mums iestājās bībeliskā pastardiena, vikingu Ragnaroks, patiesās maiju kalendāra beigas vai kāds cits pasaules gala variants.

Zīmīgs datums šodien. Ne tikai Pasaules veģetārisma diena un Starptautiskā veco cilvēku diena, Annas Brigaderes, Aijas Kukules un Džūlijas Endrūsas (filmas «Mūzikas skaņas» un citu kino šedevru zvaizgznes) dzimšanas diena.

Saslimstības ar COVID-10 statistika atkal strauji kļūst biedējoša un traģiska. Valdība sakostiem zobiem steidz pielietot vienīgo līdzekli, kas spēj darboties kaut cik operatīvi – noteikt bargākus sanitāros ierobežojumus.

Otrdien Saeimas Juridiskās komisijas sēdē tika atbalstīts Jaunās konservatīvās partijas jau pērngad iesniegtais priekšlikums aizliegt Latvijas parlamenta ēkā ienākt bijušajiem tā deputātiem, pret kuriem ir noteiktas sankcijas.

Man nav īsta priekšstata, cik nopietna problēmā Valmierā – vai citur novadā – jau ir pa trotuāriem (un gājējiem virsū) braucoši elektro­skrejriteņi un to atvasinājumi. Ja vēl nav, tad diemžēl drīz būs. 

Valsts galva, tēvišķi ievirzot šo «d#vadoto» Saeimu jaunam un smagam darba cēlienam (budžets! ne-/vakcinēšanās! robežu spriedze!), veiksmīgi izmantoja iespēju atgādināt sabiedrībai savas stiprās puses.

No visām pusēm skan aicinājumi «celties, iet...». Katrs, kurš jūtas esam kaut cik sabiedriski nozīmīgs, steidz demonstrēt patriotisko stāju, aģitējot par to, kas tāpat šķiet pašsaprotams. Tomēr saceltā kņada nevar noslāpēt sabiedrībai svarīgāko jautājumu: ko darīsim pēc tam, kad apklusīs uzvaras gaviles?

Mūsu ziemeļu kaimiņu politikā pirmdien, 30. augustā, iestājas nervozākais brīdis piecos gados. Par tādu viņi padarīja sava prezidenta vēlēšanas.

Rīgas centrā sarīkoto trešdienas nekārtību rosinātāju Aldi Gobzemu «var saprast» – kopš Jūlija Stepaņenko & CO aizdevās projām pie īstā «saimnieka», viņa radītā vēlēšanu projekta izredzes kļūst daudz blāvākas.

Pašpārliecināto «tautas glābēju» bariņam pievienojas brāļi Ģirģeni. Iespējams, jūs pat neesat pamanījuši viņu rosību politikā, bet tas abiem netraucē izziņot vēlmi dibināt savu partiju un, protams, solīt mums «drošāku rītdienu».

Ļaujoties vecmodīgas patētikas pārmērībām, it kā varētu plakātiski moralizēt: sodu par negausību saņem ne tikai pieķertais «jaunās» Vienotības frakcijas deputāts Aldis Adamovičs, bet arī visa XIII Saeima – reiz bravūrīgā «jaunās politikas» un savas tīrrocības pasolītāja.

Likumu labojumus, kas ieviesa minimālo sociālo iemaksu, Valsts prezidentam tomēr vajadzēja «atsviest atpakaļ» Saeimai. Tos neparakstot, Egila Levita protests un iebildumi būtu skaļāki nekā tagad, Rīgas pilij apgalvojot, ka viņš likumdošanas brāķa labošanu «ielicis savā darba kārtībā».

Diez vai tad Saeimai pietiktu nekaunības šo «Reira reformu» vēlreiz apstiprināt bez jebkādiem pārveidojumiem un lielā vienprātībā, lai tikai demonstratīvi atstātu valsts galvu «jaņos». Diemžēl Levita centieni uzrādīt politisko pastāvību ir diezgan nekonsekventi, pat bikli – viņa sasaiste ar koalīciju tā arī nav sarauta. (Nesen šo Rīgas pils kļūmi intervijā www.nra.lv atzina arī latvju politikas mutīgākais vērtētājs Filips Rajevskis.)

Šķiet, prezidenta bailes no iespējamas valdības krīzes – un vieglā haosa pēc Krišjāņa Kariņa kabineta krišanas – ir pārāk dziļi sakņotas un (iespējams) pat pamatotas. Tāpēc, pieļauju, vairot reitingu uz valdības rēķina Levitam šķiet nepieņemami. Ja tā tiešām ir, tad visu cieņu valsts galvam, cepuri nost!

Tā nu mums aizrit pirmais mēnesis, kopš darbojas prasība veikt valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu no «minimālā VSAOI objekta 1500 eiro ceturksnī» (jeb no 500 eiro bruto mēnešalgas). Teju vai vispārējs sabiedrības verdikts to novērtē kā Latvijas saimnieciskās darbības idiotisku sabotāžu. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera apgalvo: šī «reforma» valstij draud pat ar sociālekonomisku krīzi. Galvenā problēma – tiek nevajadzīgi apgrūtinātas un pat apcirstas iespējas algot strādājošos nepilnas slodzes darbam.

Cik zinu, pirms likumu grozījumu pieņemšanas Finanšu ministrija un Saeimas vairākums veica tikai neslēpti formālas, «ķeksītim» paredzētas, konsultācijas ar biznesa aprindām vai ekonomikas ekspertiem. Ierēdņi, ministri un deputāti paši sev šķita gudrāki par visādiem «bodniekiem». Iespējams, sava veida «lāča pakalpojumu» te veica masu mediji, koncentrējoties pārsvarā uz pašu žurnālistu, mūziķu un citu autoratlīdzības saņemošu «plānā galdiņa urbēju» iebildumiem. Uh, kā valsts varai tagad patīk «ierādīt vietu» medijiem!

Skandāls ap plaģiātplākātiem, ko valsts pasūtīja vakcinācijas veicināšanai, ir pelnīti smags trieciens pa Daniela Pavļuta un viņa vadītās Kustības Par! reputāciju. Kritiķi pamatoti pārmet: partija ir neslēpti pārvēsta «savu» reklāmistu un piāristu apkalpotājā.

Reklāmas aģentūras Nord DDB Riga direktors Andris Rubīns vakar sakostiem zobiem – visādi izlokoties un citādi verbāli žonglējot – beidzot bija spiests atzīt (vienlaikus to "noraidot") acīmredzamo: Latvijā īstenotās kampaņas "Bez cīņas nav uzvaras" plakāti būtībā ir tādi paši kā ASV, Vācijā, Skotijā, Austrālijā un citviet pasaulē izmantotie vizuālie materiāli. Savā ziņā arī tie ir "nošpikoti" no hrestomātiskā amerikāņu kara (1943) plakāta «We Can Do It!» (Mēs to varam!)*

Tajā jauna sieviete uzrota darba kombinezona piedurkni, izrādot apņēmību stāties armijā iesaukto rūpnīcu strādnieku vietā. ASV militārā rūpniecība balstījās uz miljoniem vakardienas mājsaimnieču, kuras ar entuziasmu un atbildību veica uzticēto darbu. (Karam beidzoties, viņas tūlīt tika masveidā atlaistas – demobilizētos karavīrus nedrīkstēja atstāt bezdarbniekos!)

Administratīvi teritoriālā reforma ir kļuvusi par parunā piesaukto bumerangu, kas, pavirši izmests, trāpa pašu metēju. (Cik zinu, praksē tā īsti nenotiek.) Politiķi, kuri pērn tik pašapzinīgi iedarbināja šī procesa «dzirnavas», paši riskē pēc 15 mēnešiem tajās tapt samalti.