Dainis Lemešonoks

Koronavīruss ir pelnījis, lai mēs pret to izturētos ļoti nopietni. Taču cik nopietni? Nemanāma ir robeža starp saasinātu piesardzību un paniku, kas patiesībā rada šķēršļus slimības uzveikšanai.

Pieļauju, ka dumpošanās Strenčos un citviet, tur nevēloties novadu reformas uzspiestu «laulību» ar Valku, glaimo Vidzemes metropoles iedzīvotāju pašapziņai. Taču vai galvenais dzinulis stāties zem Valmieras hipernovada karoga nesakņojas prastā pārliecībā, ka «šī slaucamgovs ir pienīgāka»?

Mēs, birokrātijas varā dzīvojot, sen esam pieraduši uzskatīt, ka papīrs pacieš visu. Īpaši – ierēdņu vai politiķu aprakstīts. Taču ministru strīdi par topošo Nacionālo attīstības plānu (2021-2027) atgādina: tādā veidā valdībai rodas pavisam reāla nauda.

Dānija piekrita Latvijai izdot Kristīni Misāni. Dzimtenē likuma sargi noteikti būs daudz pielaidīgāki, izmeklējot noziegumus*, kuros viņa tika apsūdzēta Dienvidāfrikā. Izrādās, dažu apņēmīgu cilvēku sau-jiņa spēj «nospiest uz ceļiem» vismaz divas valdības un arī pārjūras karaļvalsts tiesu varu. 

Valdības koalīcijai nostrādājot gadu, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš to atzīst par rīcībspējīgu ķerties klāt nodokļu sistēmas uzlabošanai. Šajā mēnesī no Finanšu ministrijas tiek gaidīti pirmie piedāvājumi rīcībai. Premjera paziņojums, ka iedzīvotājiem no pārmaiņām nevajag bīties, gluži loģiski raisa satraukumu...

Dzīve nebeidz pārsteigt pat tās krietni burzītos, varbūt pat pašu vellu redzējušos un tāpēc savos prātojumos viegli žultainos sabiedrības (ne)tikumu aprakstītājus. Izrādās, mēs, Latvijas iedzīvotāji, turpinām izmest atkritumos TREŠDAĻU saražotās pārtikas.

Redzot, ka Jurim Pūcem un Saeimai darbs nesokas, pati galvaspilsētas paš-valdība divās dienās pielika sev treknu punktu. Rātsnama iemītnieku it kā neprātīgajā uzvedībā slēpjas dzelžaina loģika.

Kā rādās, politiķu skurbā sajūsma par to, ka valdība ir nostrādājusi gadu un veikli pārcietusi mediķu protestus, «nebeidz beigties». Baidos, ka šādā pacilātībā valsts vara tiešām var nolaisties līdz mēģinājumam pilsoniskai sabiedrībai ierādīt «tās īsto vietu».

Latvijas 40. valdība ir ne tikai noturējusies apaļu gadu, bet arī to raiti nostrādājusi. Pārliecinājies, ka viņam zem kājām ir kaut cik stabils pamats, Ministru prezidents mums sola/draud ķerties klāt nodokļu sakārtošanai. Varbūt kādu beidzot arī samazinās?

Godīgi teikšu – ja varētu, šo nerakstītu. Vēmiens nāk, raugoties un klausoties «svarīgajā politiskajā procesā», kas iesākts ar Artusa Kaimiņa patriekšanu no paša radītas partijas Saeimas frakcijas. Tajā palikušie deputāti tagad visgudri lemšot, kā veidot savu gaišo nākotni zem citas izkārtnes.

Zaļzemnieki jūtas gluži vai pateicīgi Jānim Bordānam un viņa kontaktiem Vašingtonā. Aivaram Lembergam un viņa biznesa partneriem noteiktās ASV sankcijas apvienībai dāvā «otro elpu»: urā, beidzam nīkt dziļā opozīcijā, ceļamies cīņai par Latvijas suverenitāti!

Šis gads atnesa cenu kāpumu. Degvielai tās augušas, salīdzinot ar decembra beigām, par 1,7 līdz 6 procentiem (atkarībā no benzīntanku ķēdes); par ģimenes ārsta apmeklējumu pacientiem līdz 65 gadu vecumam nu jāmaksā divi, nevis 1,42 eiro. Savukārt politika kļuva sešreiz dārgāk.

Aizgājušais gads bez visa cita – daudzo iepriecinošo vai netīkamo notikumu kaleidoskopa – mūsu atmiņās noteikti paliks arī kā filmas «Dvēseļu putenis» nacionālā triumfa* laiks. Esam pieauguši, atbrīvojušies no bērnišķā naivuma – gan latviešu kino, gan latviešu skatītājs. Tāpēc drošāk lūkojamies savā vēsturē.

Leģendai par visvareno Lembergu patlaban notiekošais iet labumā – lai tauta redz, ka Hūtesvīru var iznīcināt tikai pasaules lielvara, jo vietējiem politiķiem šis bijis pārāk ciets rieksts. Taču pašam cilvēkam platmalē prieka par to nav, jo rādās, ka viņa ietekme izbeidzas pēkšņi un neatgriezeniski.

Valdības partiju uzstājīgie mudinājumi Jurim Pūcem neceremonēties ar galvaspilsētas pašvaldību beidzot panāca savu – VARAM konsultējas par iespējamo ārkārtas vēlēšanu dienu ar Centrālo vēlēšanu komisiju un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi.

Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča amata pilnvaru termiņš beigsies 21. decembrī, un līdz tam laikam Saeimai ir jāatrod viņa pēctecis. Valdības partijas sāk viegli baiļoties, vai samocīts balsojums nekļūs par vēl vienu triecienu to reputācijai sabiedrības acīs. 

Pilnībā piekrītu tiem, kuri cenšas slāpēt XIII Saeimas atlaišanas ideju: pavisam derdzīga ir politisku nīkuļu un infotroļļu kompānija, kas organizē parakstu vākšanu. Taču tas netraucē lozungam kļūt arvien populārākam – un reālākam.

Ziņas par slavenās kosmētikas ražotnes – sen paredzēto, nu pienākušo – maksātnespēju mums radīs vairāk psiholoģiskas, nevis ekonomiskas problēmu. Šķiet pārāk sāpīgi zaudēt sen pierasto. 

Latvijā un Lietuvā esot jāatjauno obligātais karadienests, turklāt tam jāilgst divus gadus – šāds kategorisks ieteikums atceļoja pāri Atlantijai no Vašingtonas domnīcas Jamestown Foundation. Gribas cerēt, ka valdībai un Aizsardzības ministrijai pietiks drosmes, ja ne iebilst, tad vismaz ignorēt «vērtīgo norādījumu».  

Nākamā gada valsts budžets ir sava veida eksāmens. Taču nevis Krišjāņa Kariņa valdībai, bet gan Latvijas sabiedrībai. Politiķi cenšas noskaidrot mūsu pilsoniskās pasivitātes līmeni un acīmredzami jūtas apmierināti ar izrādīto rezultātu.