Dainis Lemešonoks

Nupat man bija īsta «veču runa» ar senu draugu par patlaban visaktuālākajiem jautājumiem: par ko balsot? kā balsot? vispār balsot?

Pēdējās reitingu tabulas (3. augusts, LTV/SKDS) «sudraba» un «bronzas» pozīciju partijas nākas aplūkot vienā rakstā ne tikai tāpēc, ka 1. oktobris strauji draud «atnākt negaidot». 

Kā reiz teica dižais fotogrāfs un traki viedais Mārcis Bendiks: jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāņi. Jo tuvāk vēlēšanas, jo lielāka nieze politiķiem.

Vēlēšanu oficiālo īso programmu jeb «4000 zīmju» aplūkošanu sākšu – pēc tiesas, taisnības un reitingu tabulas – ar premjerpartiju «Vienotība» (un tās sadarbības partneru veidoto ietvaru – JV). 

Saeimas vēlēšanas ļoti riskē ar mazapmeklētību. Jaunajam parlamentam, tā veidotai valdībai un mums ikvienam tā var radīt vismaz divas smagas problēmas.

Uz Krievijas agresiju mēs līdz šim esam nereti raudzījušies kā piespiedu malā stāvētāji ar sasietām rokām: kā mēs, tik mazi un vāji, varam ukraiņiem palīdzēt? Nav mums savu tanku, ko viņiem atdot...

Jo tuvāk vēlēšanas, jo man sū... draņķīgāka jušana. Vairāk gan kā vēlētājam, ne politikas apskatniekam. Nē, es nežēlojos, ka «nav, par ko balstot». Tur jau tā nelaime...

Priekšvēlēšanu solījums likvidēt Satversmes tiesu, ar ko Ainara Šlesera partijai izdevās plašākai sabiedrībai atgādināt par sevi, cita starpā apliecina viņa konsekvenci.

Mūsu politiķi – īpaši politikāņi: šeptētāji, shēmotāji, narcisi – mīl ārkārtas situācijas. Ir daudz vieglāk panākt savu, ja tautu «nostāda miera stājā».

Dakteris Danilāns un bokseris Briedis, ja viņu tiešām pieteiks, varētu būt tikai «ziediņi» partiju klaji ciniskajā attieksmē pret Latvijas tautu – valsts varas īpašnieci.

Vasara ieiet pilnbriedā. Daudziem šie būs divi atvaļinājumu un laiskākas ikdienas mēneši, citiem – pats ražīgākais darba cēliens. Visiem mums ir jāpacenšas no šī laika sev «izspiest maksimumu».

Ziemassvētku vājā vieta ir sakurinātas krāsns, kamīna vai centrālapkures obligātums. Vasaras saulgriežos mūsu rīcībā ir visa Latvija – ar pļavām un birzīm, ezermalām un jūrmalām, brīvdabas estrādēm un «kurmju ejām». 

Saeima, vakardienas balsojumā noraidot līdzšinējās Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieces pārapstiprināšanu amatā, cirta sāpīgu publisko pliķi ne tikai viņai, bet arī Krišjāņa Kariņa valdībai. 

Tā no malas kritiskam vērotājam izskatās valdības krīze, ko šobrīd piedzīvo mūsu ziemeļu kaimiņi. Rīt partija «Isamaa» – ko igauņu Rīgikogu pārstāv 12 deputātu frakcija – izlems savas valsts tuvāko nākotni.

Nākamā gada janvārī un februārī Latvijai tiek prognozētas nopietnas problēmas siltumapgādē, īpaši daudzdzīvokļu centralizētajā apkurē. Kurināmā pietiks, draud aptrūkties naudas rēķiniem.

Ar premjera prasību «ievērot paritāti» nesenajā ministru demisijā bija paredzēts gaisināt Nacionālās apvienības vadoņu dižmanību. Taču rikošetā tā trāpīja «Attīstībai/Par!».

Ministru prezidentam jābūt gluži vai pateicīgam Nacionālajai apvienībai par tās ultimātu. Partijas prasība aizvākt Mariju Golubevu no valdības ļāva Krišjānim Kariņam izrādīt sabiedrībai viņa eleganci politiskos risinājumos un veselīgu humora izjūtu.

Nelabvēļi melš, ka miljonārs Uldis Pīlēns sacerējies kļūt par nākamo Rīgas pils iemītnieku. To zina vien pats arhitekts-būv­uzņēmējs – bet vai viņš to skaidri teiks? Taču tas daudz ko izskaidrotu.

Būtu Ministru prezidentam – un Krišjāni Kariņu balstošajam valsts galvam – vairāk dūšas, viņam vajadzētu pieņemt Nacionālās apvienības ultimātu: «Lūdzu, Dzintara kungs, tur ir durvis! ZZS, nāc iekšā!»

Pēc sākotnējā entuziasma uzplūdiem – sabiedrībai, pašvaldībām, valstij cenšoties palīdzēt pie mums patvērumu atradušajiem kara bēgļiem – iestāsies neizbēgami atplūdi.