Viesis

EDUARDS RUICIS ir Breaking un House dance treneris Valmieras Jaunatnes centrā «Vinda». Jau brīvdienās valmierieši piedalīsies Breakdance deju sacensībās «Noisy Battle» Madonā. Eduards sevi raksturo kā audzēkņu lielo brāli, jo ar visiem jauniešiem strādā vienādi, neskatoties uz viņu vecumu vai rakstura iezīmēm, bet gan novērtē viņu gribasspēku, vēlmi mācīties un attīstīt savas spējas. Pirms četriem gadiem Eduards absolvēja Latvijas Kultūras koledžu kā mūsdienu deju kolektīva vadītājs, lai pēc iespējas plašākā lokā Vidzemē piedāvātu iespēju apgūt breiku, kura pamatus apguvis pašmācības ceļā.

Stokholmā viņu sauc Georg Thars, Rīgā, Valmierā, Cēsīs un citur Latvijā viņš ir Juris Tārs. Mans sarunas biedrs ir vīrs kurš līdz pat šai baltai dienai nezina savus radu rakstus pirmskara Latvijā. Ilgus gadus Juris nodzīvojis Zviedrijā, taču savu īsto mīlestību atradis jau atjaunotajā Latvijas Republikā un kopš 1994. gada dzīvo ar vienu kāju Stokholmā, ar otru Rīgā. Jura dzīves gājums ir bezgala interesants, vairākiem liktenīgiem pavērsieniem pilns, papildus citiem darbiem viņš ir arī rakstnieks un gleznotājs, taču bez ekskursiju vadītāja bijis arī zvejnieks, kantora darbinieks un pat taksists. Vienā lappusē to neizstāstīt, mēģināšu no četru stundu garās sarunas šovasar Valmierā izraut interesantāko.

Šī nedēļa Latvijā bija izsludināta par sociālās uzņēmējdarbības nedēļu. Valmierā dzimusī rīdziniece SANTA BEITĀNE pirms diviem gadiem dibināja sociālo uzņēmumu – autoskolu nedzirdīgiem cilvēkiem «Mobilizing». Santa ir praktiskās braukšanas instruktore un māca  topošos autovadītājus Rīgā un Valmierā.

MAIJA SKRAČA ir Valmieras tehnikuma 4. kursa audzēkne. Viņa apgūst grāmatvedības specialitāti un paralēli mācībām ir vadītāja skolas pašpārvaldē un jauniešu biedrībā «VirziensA». Viņa bija viena no 14 jauniešiem no visas Latvijas, kas piedalījās Junior Achievement Latvia (JAL) Līderu programmā. Atlase, ikmēneša semināri un mājas darbi, kā arī individuālais darbs ar personālās izaugsmes treneri un mentoru, kā rezultātā jauniete realizēja divus projektus: vienu – sociālās nozīmes projektu komandā un otru individuālo – nometni «Piedzīvojums dabā».

«Par ķiplokiem varu runāt kaut vai visu dienu!» – tā, abpusēji saskaņojot intervijas laiku un ilgumu, telefonā ar humora dzirksti man atbildēja zīmola «Asumiņš» īpašnieks, pieredzējis ķiploku audzētājs JĀNIS CINIS no Valmiermuižas.

Kad lasa aktiera, režisora un pedagoga EDMUNDA FREIBERGA biogrāfiju, tur minēts Nacionālais teātris, radioteātris, televīzija, iestudējumi Operā un darbs Francijā. Jaunības gadi pieminēti mazāk. Bet četrus kā jaunais aktieris un režisors viņš strādājis Valmierā. Un pašlaik režisors ir atgriezies. Pēc 45 gadiem. Viņš iestudē Īva Žamiaka komēdiju «Uz Akapulko, kundze!».

LTV laika ziņu redaktors TOMS BRICIS, kurš savā profesijā nonācis apzināti, ejot uz to jau kopš bērnības, šonedēļ bija ieradies Burtniekos uz izglītojošu pasākumu. Būtu liels grēks Liesmai laist garām izdevību parunāt ar Latvijā populāru jaunu cilvēku no sabiedriskajiem medijiem. Lūk, liela otrdienas pusstunda jautājumu un atbilžu apmaiņā.

Piekritīsiet, ka ir starp mums cilvēki, kuriem negribas tā vienkārši paiet garām. Valmierā Stacijas ielas 13. mājas iedzīvotāji vēlējās «Liesmā» dalīties cieņpilnā apbrīnā par savu kaimiņu – vienu no šī daudzdzīvokļu nama iedzīvotājiem PĒTERI EGLĪTI. Viņam 24. septembrī būs 90!

Palaikam kāds no līdzgaitniekiem sagādā pārsteigumu un liek aizdomāties par to, ka cits par cita dzīvi un gaitām ārpus darba daudz vis nezinām. Izrādās, kāds no kolēģiem ir aizrautīgs kolekcionārs, cits glezno, vēl cits ada rakstainas zeķes, un vēl un vēl. Šādi, no citas puses, atklājies arī Valmieras pašvaldības juridiskās nodaļas vadītāja vietnieks, šobrīd vadītāja pienākumu izpildītājs GINTS KONOŠONOKS, kura hobijs nu jau trīs gadu garumā ir dzīvnieku un putnu fotografēšana.

Ar DIDZI VERBICKI tiekamies pēc aizvadītas cīņas Ghetto Fight, kurā viņš uzvarēja jaunāku un augumā garāku cīkstoni Vladislavu Vaigeļu no Krievijas. Pašlaik viņš ir MMA jeb jaukto cīņu cīkstonis, kā arī treneris «Valmiera Boxing Club». Cīņas ir viņa hobijs, kurā ieguldīts daudz enerģijas un laika 20 gadu garumā.

Blakus saimniekam GUNTARAM KĀPOSTIŅAM ieraugot balto skaistuli – Akita inu šķirnes suni, ne viens vien abiem uzsmaida, nereti arī uzrunā, un ne tikai tie, kam patīk liela auguma suņi.

JURIS BĒRZIŅŠ ir īsts nemiera gars – lai arī pēc 40 ražena darba gadiem lēmis likt punktu sporta skolotāja karjerai Blomes pamatskolā, šajā mācību gadā atstājot vairs tikai dažas mājturības stundas, viņš sportošanā joprojām ir iekšā līdz pašiem matu galiņiem, regulāri gatavojoties startiem MTB maratonos, divriteņa seglos apceļojot Eiropas valstis un piedaloties vietējās sporta dzīves organizēšanā. Arī rīt Jeberlejas estrādē paredzētajās Smiltenes novada sporta spēlēs viņš būs viens no galvenajiem, Tautas dzejnieka vārdiem runājot, garaiņiem, kas veicina vārīšanos.

Viņu nesen Valmieras pilsētas svētku tirdziņa raibajā burzmā nevarēja nepamanīt: gados tik jauns, tādēļ, ieraugot viņu pie silti krāsainiem un izteikti latviskiem māla podiem, krūzēm un vāzēm, nospriedām: jauneklis droši vien tirgo kāda podnieka produkciju. Iepazīstoties atklājās, ka alūksnietis KRISTAPS BRASLIS uz Valmieru atvedis pats sava cepļa keramiku.

Aprit 30 gadi, kopš 1989. gadā divi miljoni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās 600 km garajā Baltijas ceļā no Tallinas, cauri Rīgai līdz Viļņai. Tā bija vērienīgākā miermīlīgā protesta akcija Baltijas valstu vēsturē, kurā baltieši, rokās sadevušies, pasaulei apliecināja vienotību Neatkarības atgūšanai. Latvijā Baltijas ceļš sākās uz robežas –  Ķoņu pagasta Unguriņos, kur viens no pasākuma organizatoriem bija Latvijas Tautas frontes Rūjienas grupas vadītājs ILMĀRS LANDRĀTS.

ALEKSANDRS RUSAKS ir Valmieras tehnikuma audzēknis, kas apgūst viesnīcu pakalpojumus, tomēr nākotni viņš saista ar medicīnu. Rūpes pret sevi viņu mudinājušas pievērsties bezatkritumu dzīvesveidam jeb zero waste. Šobrīd viņš aktīvi iesaistās biedrības Zero Waste Latvija aktivitātēs.

Ir 2019. gads. Pagājuši 30 gadi, kopš 1989. gada 23. augusta, kad Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas, sadevušās rokās, īstenoja nevardarbīgās pretošanās akciju “Baltijas ceļš”.

Svētdien, 11. augustā, Sv. Sīmaņa draudzes dievkalpojumā pie iemīļotajām Ladegasta ērģelēm (būvētas 1886. gadā!) savā apaļajā dzīves jubilejā 2734. reizi Dievam par godu un ļaudīm par  prieku spēlēs draudzes apbrīnojamais ērģelnieks LEONS ĀĶERIS.

Tā par šo ļoti ekskluzīvo materiālu savā profesijā saka mans šīs dienas Vīru lietu ciemiņš, vēl tikai divdesmit gadus vecs rotkalis jeb rotaslietu darinātājs. Pieļauju, ka šī profesija ir viena no senākajām cilvēces vēsturē, šodien te vairs strikti nevar nodalīt vīrišķo izpildījumu no sievišķā. Lai nu kā – rīdzinieks Matīss Daudziņš, ar kuru viņnedēļ tikos Burtnieku Ausekļa pamatskolas zēnu darbmācības kabinetā, šo interesanto amatu pats izvēlējies.

Iztēlosimies, kā, jaunai dienai sākoties, mēs basām kājām pa mīkstu, paklājam līdzīgu zālienu izejam no savas mājas sasveicināties ar sauli. Mēs stāvam kalna galā, un pie mūsu kājām ir gleznainā Rauna ar saviem pauguriem un lejām. Tieši tāda dzīves laime ir raunēniešu EDĪTES un IMANTA JURGENU ģimenei. Ar saimnieku laipnu atļauju arī «Liesmai» bija prieks paviesoties šajā paradīzes stūrītī.

AS «Valmieras stikla šķiedra» prezidenta ANDRA OSKARA BRUTĀNA ģimene savās mājās uzņēmusi divus četrkājainos locekļus — labradoru un papilonu (tulkojot no franču valodas, tauriņu). Suņu meitenei tagad jau septiņi gadi, puisītis trīs gadus jaunāks.