Viedokļi

Svētki jau nolīgoti un nojāņoti, Pēterdienā tiem jāliek punkts.

Neilgi pirms Līgo svētkiem simbolisku neuzticības balsojumu Saeimā izturējusī Ministru prezidente (simbolisku tādēļ, ka nekādu iespēju gāzt valdību opozīcijai nebija) Evika Siliņa nāca klajā ar aicinājumu iesaldēt ministru un citu augstu valsts amatpersonu algas.

Man vienmēr šķitis, ka vasaras saulgriežu svinības ir teju gaidītākie gadskārtu svētki latvieša kalendārā.

Mēs esam dažādi. Tāpēc arī tik dažādi ir mūsu Līgosvētki, lai kā censtos folkloristu fanātisms vai, gluži otrādi, lielveikalu dārdošais komerctroksnis. Taču kopīga ir mūsu vēlme – nu, vai arī kādam tikai ieradums – tos svinēt.

Rīta radio ziņās dzirdu, ka vēl mirklis, un dienas pa minūtei saruks.

Šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra amatam ir izvirzīts bijušais ilggadējais Salaspils mērs, bet pēc tam bijušais klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars (JV).

Vasaras laikā, kad uz ceļiem un ielām salīdzinoši vairāk automobiļu, sanāk biežāk pievērst uzmanību to valsts numura zīmēm.

Rail Baltica dzelzceļa līnija, ar kuras īstenošanu mūsu valstij dažādu ārējo faktoru, tomēr lielākoties mūsu nacionālo īpatnību dēļ joprojām, maigi sakot, īsti labi nesokas, ir būtisks drošības koridors, kas stiprina Latvijas vietu Eiropas kolektīvajā aizsardzībā, jo sola ne tikai jaunas pārvietošanās iespējas, bet arī savlaicīgi pieejamu un stabilu platformu aizsardzības un krīzes situācijām ne tikai Baltijas reģionā vien.

Vispirms Kristīnei Saulītei uzspieda vēlēšanās lietot «čomiem iešķiebta pasūtījuma» datorprogrammatūras brāķi, pēc tam – atkāpties no amata. Un vēl pārmeta, ka neprotas godu un tūļājas.

Atceros, kādreiz svinējām 9. un 12. klašu izlaidumus, bet tagad svin arī to, ka bērns pabeidz pirmsskolas grupiņu bērnudārzā, arī 6. klases izlaidumu, kad bērns tālāk dodas uz lielo skolu.

Iepriekšējās nedēļas nogalē aizvadītās pašvaldību vēlēšanas, protams, ir devušas krietnu vielu pārdomām par to, kādi procesi tad pašlaik īsti risinās Latvijas politiskajā dzīvē un sabiedrībā, kā arī radījušas priekšnoteikumus vienam it kā gluži ne politiskam skandālam.

«Ieej veikalā, un desmitnieka nav,» tā taču sakām, vai ne? Ko nopirki?

Pašvaldību vēlēšanas noslēgušās. Otrās vēlēšanas pēc administratīvās reformas ar jauno novadu sadalījumu.

Visa pagājusī nedēļa aizritēja vēlēšanu zīmē. Šogad jo īpaši varēja redzēt un dzirdēt aicinājumu vēlēt – tas bija gan medijos, gan sociālajos tīklos, gan dažādās vides reklāmās, kur katrs saraksts reklamējās, kā nu var.

Tāpat kā vairākiem citiem latvju politikas apcerētājiem un aprakstītājiem (dažkārt – apzelētājiem), manī vēlēšanu priekšvakarā cīnās divējādas sajūtas.

Pie baltajiem un greznajiem galdiem diktatori norāj paklausīgos komandas biedrus, ka nav drīkstējuši pieļaut kartupeļu krīzi.

Pagājušajā nedēļā Valsts kontrole nāca klajā ar atzinumu, ka valsts nav sekojusi līdzi Covid-19 laikā veikto ieguldījumu Latvijas nacionālajā aviokompānijā airBaltic atgūšanai.

Šīs manas pārdomas ir jāuzsāk ar to, ka šobrīd nemeklēju jaunu darbu, tomēr man patīk paskatīties, kāds darbaspēks Valmierā un novadā ir nepieciešams.

Kamēr labākie no labākajiem vētītājiem līdz rudenim starp vairāk nekā 40 pretendentiem meklēs Latvijas valstij gandrīz pilnībā piederošās aviokompānijas airBaltic jauno vadītāju, tikmēr ar pavisam nepatīkamiem secinājumiem par lidsabiedrības finanšu lietu pieskatīšanu nākusi klajā Valsts kontrole.

Senas Vidzemes sētas loga rūts bija vesela, bet otra, kas tai blakus, bija lauskās, un nevarēja saprast, vai izsista, vai drīzāk plīsis stikls, siltajam laikam pārejot salā, vai pašam loga rāmim brūkot.