Pilsētās un novados

27. augustā Valmieras Romas katoļu draudzi vizitēja Viņa Ekselence Rīgas arhibīskaps metropolīts ZBIGŅEVS STANKEVIČS.

Naukšēnu novada vidusskolas skolēnu delegācija nule kā atgriezusies no Portugāles, kur piedalījās Erasmus+ starptautiskā projektā kopā ar citu valstu jauniešiem. Uz sarunu Naukšēnu novada domē bija ieradušies trīs no viņiem — Kārlis Pūce, Lauris Kazakēvičs un Alvīne Janševska.

Naukšēnos noslēdzies pludmales volejbola turnīrs, kas ilga 2 mēnešus un norisinājās jau ceturto gadu. Turnīrā kopā startēja 31 komanda no Rīgas, Strenčiem, Valmieras, Rūjienas, Staiceles un Naukšēniem. Turnīrs norisinājās 6 posmos, no kuriem vērtēti tika 5 labākie.

Šogad Ventspils mūs sagaidīja ar lielu vēju un lietu. Lietus nemitējās visu nakti uz piektdienu un arī vēl no rīta. Mūsu komanda (Una Blaumane, Dana Eglīte, Dace Brokāne un Arnis Eglīte), ņemot vērā iepriekšējā gada pieredzi, pēc kopējas sapulces nolēma iegādāties gumijas zābakus un drusciņ nopietnākus lietusmēteļus. Protams, baidoties no tāda ekipējuma, lietus vairs nelija! Šogad festivāla devīze bija Pasaule ar bērna acīm. Mūsu paklāja nosaukums bija Basām kājām mirkli tvert. Gan pēc pašu sajūtām, gan pēc tā, ko teica festivāla kolēģi un žūrijas locekļi, nostartējām godam. Par to liels prieks.

17. augusta rītā pulciņš pensionāru pulcējās, lai dotos kārtējā pieredzes braucienā ar nosaukumu Manā un kaimiņu dārzā. Šoreiz gan tikai pa mūsu, Naukšēnu, novadu. Jāatgādina, ka dalībai parādīt savus dārzus un mazdārziņus vai vienkārši iekoptas lauku sētas tika aicināts ikviens, taču, pazīstot latviešu dabu, atsaucīgo nebija daudz. Tādēļ nācās uzrunāt, uzmundrināt un pierunāt, lai brauciens sanāktu. Un sanāca arī. Šoferīša Aināra Engera vadītais busiņš līksmi ripoja uz pirmajām skatāmajām mājām, taču piepeši pasažieru skatienam parādījās savāda aina — kaut kas mūs ātri un manipulējoši apsteidza, turklāt tie bija veseli divi. Divi riteņi. Sajūtot strauju busiņa svārstīšanos un pat nepaspējot pa īstam nobīties, sapratām, ka tie ir mūsu busiņa riteņi. Par laimi, apstāšanās notika veiksmīgi, toties riteņu atripināšana atpakaļ pie tā saimnieka notika visai eksotiski, pārbaudot daudzu veiklību un prasmi bēgt no skrejošiem milzīgiem priekšmetiem, kas ripo lejup pa nokalni... Te arī nobijāmies, ka brauciens varētu beigties, bet, pateicoties operatīvai darbībai no daudzu cilvēku puses, drīz tika sarūpēti divi busiņi, ar ko veiksmīgi turpināt ceļu.

No 18. līdz 20. augustam Rīgā notika starptautisks turnīrs Unihoc Rīga Cup 2017, kurā spēkojās komandas no Latvijas, Somijas, Zviedrijas, Čehijas, Austrijas, Igaunijas, Baltkrievijas un citām valstīm. Naukšēnu florbola komanda šajā turnīrā vīru konkurencē izcīnīja sudraba medaļas!

Vakar līdz ar saullēktu pl. 6:07 Rīgā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas tika uzsākta Latvijas institūta akcija «Baltijas simtgades ceļš» — cauri vairākām pieturvietām pa Baltijas ceļa maršrutu pie kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, kā arī somiem tika transportēti mūsu tautas laba vēlējumi un sveicieni šo valstu gaidāmajās simtgadēs, ko simbolizēja svētku kūkas — pazīstamās gardumu meistares Lienes Zemītes gatavotas.

Mazsalacas novada Sēļu pagastā kādreiz bijušas trīs muižas — Idus, Pantenes un Sēļu. No Idus un Pantenes muižām palikušas vien atmiņas, taču Sēļu muiža — seno ēku kompleksa un ainavu parka ieskauta, joprojām ir pagasta administratīvais un kultūras centrs. Pēdējos gados Sēļu muiža lieliski kalpo arī kā tūrisma objekts, atpūtas un saviesīgu pasākumu norises vieta. Kāds pašlaik ir tās piedāvājums, to «Liesma» nesen devās izzināt. Gides lomā — Sēļu muižas kultūras dzīves organizatore INĀRA BLŪMA.

Vakar Valmierā oficiālā vizītē viesojās Vācijas Federatīvās Republikas prezidenta Franka Valtera Šteinmeiera (Frank-Walter Steinmeier) kundze Elke Bīdenbendere (Elke Büdenbender) un Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kundze Iveta Vējone.

No augusta rūpes par Labdarības noliktavu uzņēmies Latvijas Sarkanais Krusts (LSK), un tas nesīs arī jaunas vēsmas ikdienas darbā. Jaunais nosaukums būs Apģērbu apmaiņas istaba, un tā atradīsies Valmierā, Stacijas ielā 26, 1. stāva gaitenī pa kreisi. Jaunā vieta apmeklētājiem durvis vērs 25. augustā divos dienā.

15. augusta «Liesmā» publikācijā «Par sadarbību, partnerību un mieru» stāstīts par starptautisku projektu «Miera maize», kas aizsākās pirms vairākiem gadiem Berlīnes mūra pakājē nopostītās svētvietas — Saskaņas kapelas — teritorijā. Tur draudzes mācītājs iekopa lauku, iesēja rudzus, novāca ražu un izdalīja to ES lauksaimniecības ministriem, lai tie gādātu par simboliskās «Miera maizes» tālāku vairošanu. Akcijā iesaistījušās 12 valstis. Arī Latvija, kur miera rudzus ieaudzēja bijušā Zvārdes poligona teritorijā, bet drīzumā tos iesēs Mazsalacas novada Sēļu pagasta zemnieku saimniecībā «Ozoliņi», kur saimnieko Maija, Ivars un viņu dēls Mārtiņš Šmiti.

Nesen Smiltenes novada Grundzāles pagastā Vidzemes plānošanas reģiona tradicionālajos Dārza svētkos vairākās nominācijās godināja 26 Vidzemes pašvaldību 2017. gada darbīgākos cilvēkus: uzņēmējus, lauksaimniekus, mājražotājus, amatniekus un tūrisma attīstītājus. Viņu vidū apsveikumus un laba vēlējumus saņēma arī Mazsalacas novada Sēļu pagasta ādas apstrādes meistare BENITA AUDZE. «Liesma» to uzskatīja par pietiekamu iemeslu, lai pieteiktos ciemos.

Augusta svētdienas pēcpusdienā Burtnieku baznīcā pulcējās ļaudis, lai piedalītos dievkalpojumā, lai dotu godu Dievam, pieminētu un atcerētos kritušos varoņus — Burtnieku draudzes dēlus no Burtnieku, Rencēnu un Jaunburtnieku (tag. Bērzaines) pagastiem.

Kustīgu dzīvesveidu cienošie valmierieši arvien vairāk prot novērtēt Valmieras Tūrisma informācijas centra (TIC) nu jau regulāri rīkotās tematiskās, kādam notikumam vai interesantām vietām veltītās ekskursijas ne vien pa pilsētu, bet arī tās apkaimē. Kārtējā tāda bija aizvadītajā sestdienā, kad tika piedāvāta iespēja apskatīt Valmieras dižkokus. Tā kā tie pilsētā un ap to sarindojušies garā distancē, šoreiz, sapulcējušies pie TIC, ceļā devāmies ar velosipēdiem.

Arī mūsu reģiona laukos joprojām lielākā rūpe ir par jaunās ražas novākšanu un ziemāju sēju. Vidzemes un Latgales graudaudzētāju kooperatīvās sabiedrības «VAKS» galvenā agronome Zinta Jansone, sazvanīta 21. augusta pusdienlaikā, teica: «Uz kooperatīvās sabiedrības biedru laukiem guļ laba raža, kuras novākšanu pašlaik ir pārtraucis lietus, prognozes liecina, ka piespiedu pauze kulšanā ilgs vismaz četras dienas. Augsnes, šķirnes un laika apstākļu sekas reģionā ir ļoti dažādas, tādēļ arī līdz šim paveiktais ražas novākšanā ir visai atšķirīgs. Kopumā «VAKS» līdz šim ir paspējis pieņemt piekto daļu no šīs sezonas gaidāmās ražas. Tā solās būt laba, tādēļ gaidām atbilstošus laika apstākļus kulšanas turpināšanai.»

Atgriežas vectēva saimniecībā

Kocēnu pagasta bijušās Pūces krejotavas ēku Sietiņieža ceļa malā zina daudzi. Izrādās, ka viens no tās būvētājiem bijis arī Māras Sproģes vectēvs Kārlis Miķelsons. «Atrastie dokumenti liecina, ka vietējie saimnieki sametuši naudu un to uzbūvējuši. 1987. gadā krejotavas ēka kā bezsaimnieka īpašums tika pārdota. Arī man to piedāvāja par 700 rubļiem pirkt, tomēr atteicāmies. Tagad par šo lēmumu priecājamies, jo ceļmalas putekļos nav nekāda jaukā dzīvošana,» stāstīja Māra.

Atpūtas centrā «Ezernieki» Lubānas novadā norisinājās Latvijas un ārzemju latviešu skautu un gaidu vienību (piedalījās arī baltkrievu vienība) nometne «Simtgades ugunskurs», kas sapulcēja 440 dalībniekus. Mūspusi pārstāvēja viena no Latvijas lielākajām un stabilākajām skautu vienībām — Kocēnu 38. skautu vienība. (Arī kocēniešiem draudzīgā Valmieras 4. skautu vienība.)

«Es piederu pie 1930. gados dzimušās paaudzes. Tā bija paaudze, kas pārdzīvoja visas Otrā pasaules kara briesmas. Biju vēl bērns, kad manu ģimeni un daudzas citas ģimenes visā Latvijā izsūtīja uz tālākiem Krievijas apgabaliem. Tajos gados vēl nesapratu, cik smagi pārdzīvojumi bija mūsu tēviem un mātēm, kad vienā dienā zaudēja visu to, ko viņu vecāki bija atstājuši kā mantojumu saviem bērniem. Tā bija viņu, viņu vecāku un viņu senču dzīve. Viņi bija tie, kas veidoja katras dzimtas mājas, iekopa katru zemes stūrīti, audzināja bērnus, mācīja tos strādāt un mīlēt zemi. Sapņoja par jaunas mājas celtniecību, par bērnu skološanu, par labāk nostādītas saimniecības atstāšanu saviem pēctečiem. To, ko vairākas katras dzimtas paaudzes bija sasniegušas, neiznīcināja karš, bet jaunā komunistiskā režīma valdība. Ar vienu spalvas vilcienu bija parakstīts likums par ģimeņu pārsūtīšanu uz Krievijas tālākiem apgabaliem. Latvijai nebija vajadzīgi spēcīgi, saimniekot protošu ģimeņu locekļi. Viņu uzcelto, izaudzēto atstāja jaunajai kolhoza saimniecībai,» to lasām Aīdas Liepiņas grāmatas «Amūras latviešu likteņstāsti» titullapā.

Ar mērķi saglabāt nākamajām paaudzēm atmiņu stāstus par Baltijas ceļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un citās atmiņas institūciju kolekcijās, gan arī izdevumā «Baltijas ceļa stāsti» atrodamas šī vēsturiskā notikuma liecības. Svinot Baltijas ceļa 20. gadadienu, tos apkopoja UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Aicinām izzināt cilvēku ķēdes dalībnieku personīgos stāstus un atklāt  tautas un indivīdu emocionālo spēku tolaik un tagad.

Sākoties mūsu sarunai, uz galda cita pēc citas uzrodas lelles ar neparasti zilām un zaļām acīm, gaišiem un tumšiem matiem, dažādos tērpos un, pat liekas, — katra ar savu raksturu Uzrunā! Leļļu darinātājai VELTAI BUKAI vaicāju, kā tad sauc viņas skaistules un kā radusies doma kaut ko tādu izgatavot. Velta skaidro: