Tautai vēl joprojām ir tiesības pašai noteikt, kas Latvijā ir ģimene
Otrdien, 1. februārī, tikās Saeimā izveidotā darba grupa, kas izveidota Satversmes tiesas (ST) 2020. gada 12. novembra un 2021. gada 8. aprīļa spriedumu izpildei.
Otrdien, 1. februārī, tikās Saeimā izveidotā darba grupa, kas izveidota Satversmes tiesas (ST) 2020. gada 12. novembra un 2021. gada 8. aprīļa spriedumu izpildei.
Saskaņā ar Civillikuma 1074. pantu «nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā» un «katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu».
Liesmas šī gada 17. novembra numurā saistībā ar Satversmes tiesas (ST) 12. novembra spriedumu t.s. LGBT lietā tika publicētas manas pirmās pārdomas, kurām devu nosaukumu «Cik daudz ir Latviju?». Dalījos pārdomās par to, ka man laiku pa laikam nākas konstatēt, ka uztveru, pārliecību un vērtību ziņā Latvijas ir vairākas. Teicu, ka ir dikti sāpīgi, konstatējot, ka kāda cita latvieša valsts ne tikai nav manas draugs, kaimiņš vai vismaz sabiedrotais, bet ir acīmredzams tās ienaidnieks, un ka ar šo 12. novembra spriedumu ST pilnībā nomainīja Latvijas valsts identitāti.
Līdz šim Satversmes tiesā ar pieteikumiem ir vērsušās 13 pašreizējo Latvijas novadu pašvaldības, apstrīdot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu (turpmāk – ATR likums). Katru Satversmes tiesā iesniegtu pieteikumu vispirms vērtē Satversmes tiesas kolēģija, kura lemj, vai ierosināt lietu Satversmes tiesā vai arī atteikties ierosināt. Pieteikumiem izvirzītās prasības ir ļoti augstas. Tās jāievēro, lai pamatotu pieteikuma atbilstību Satversmes tiesas likuma prasībām. Tāpēc – lai piedots mans profesionālais un cilvēciskais gandarījums, uzzinot, ka arī manis gatavotais pieteikums ir starp tiem, uz kuru pamata Satversmes tiesa jau ir nolēmusi ierosināt lietas.
Pārfrāzējot visiem labi zināmo teicienu, šādi varētu ne tikai pārnestā nozīmē, bet arī gluži vai burtiski raksturot fizisku personu datu un to aizsardzības arvien pieaugošo nozīmi. Tam, ka šie dati ir aizsargājami, nevajadzētu būt jaunumam un nevajadzētu jau sen nevienu Latvijā nepatīkami, nesagatavotu v.tml. pārsteigt. Apmēram 15 gadus un 1 mēnesi Latvijā ir spēkā Fizisko personu datu aizsardzības likums, un šī likuma un uz tā pamata izdoto Ministru kabineta noteikumu ievērošanu un izpildi uzrauga Datu valsts inspekcija. Pie šī likuma normatīvā regulējuma šoreiz nepakavēšos (ja lasītājiem radīsies jautājumi, labprāt atbildēšu ierastajā rubrikā), jo ir kāds cits jaunums, kuru der zināt un ņemt vērā.
Arvien aktuālāks kļūst tā sau- camo bēgļu jautājums, un latviešu tautas pretestība jauniem uzspiestu imigrantu plūdiem ir pamatota, loģiska un saprotama.
Lielu sabiedrības sašutumu pagājušonedēļ izraisīja Liepājas tiesas spriedums. Tēvs un dēls, Jevgeņijs un Oļegs Smirečanski, ilgāku laiku seksuāli izmantojuši mazu meitenīti. Viss sācies, kad meitenītei bijuši pieci gadiņi, un kopumā ildzis apmēram piecus gadus... Abiem pedofiliem piespriestas divsimt stundas piespiedu darba un probācijas uzraudzība.
Fakts, ka vēsture mēdz atkārtoties, nav nekāds jaunums. Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Oleks nesen norādīja, ka «hibrīdkarš mums nav nekas jauns, visas trīs Baltijas valstis savulaik tika okupētas tieši ar šāda kara palīdzību». Proti, notika tas pats, kas Krimā — tika iesūtīti spēki un sarīkotas viltus vēlēšanas.
Gan lasot, gan klausoties, ko saka Jānis Vanags un Zbigņevs Stankevičs, allaž mani pārņem prieks, ka luterāņu un katoļu saimes mūsu valstī ir kārtīgu Mātes Latvijas dēlu vadībā. Jāatceras, ka ģimene, laulība un ticība ir tie mērķi, uz kuriem bez mitas šaus un metīs kultūrmarksisma un liberālisma apoloģēti, tamdēļ jo īpaši svarīgi ir, lai šo mūsu tautas vērtību ierakumu aizsargus komandētu gudri un erudīti ģenerāļi.