«Ja dari to, kas tev patīk, tad izdarīsi labāk nekā jebkurš cits. Tāpēc jau mums ir savs paraksts, savs rokraksts,» tā ir pārliecība, ar kādu dzīvo valmierietis JĀNIS ROZĪTIS. Viņš šo un citas domas dēvē arī par vienkāršo patiesību. Taču, lai līdz atziņām nokļūtu, ir jānoiet ceļš. Jānis to veic mācoties: lasot, izzinot, taujājot, urdot un dodoties pāri robežām. Prāta robežām, lai justu, un valstu robežām, lai būtu brīvs.
Latviešiem ir vārda dienu svinēšanas tradīcija. Daudzām tautām tās nav. Taču arī pie mums 22. maijs ir īpaša diena kalendārā, kad vārda dienu svin ne tikai Emīlijas, bet daudzu un dažādu neparastu, kalendāros neierakstītu vārdu īpašnieki.
Ko dara sievietes, gaidot bērnus no nodarbībām? Nereti pārlapo vienu, otru un trešo žurnālu. Pārlapo plānākus un biezākus. Tādus, kas pirkti par eiro, un tādus, kas gandrīz par trim. Vēl sievietes parasti parunājas, ko tajos žurnālos izlasījušas. Tad viņas pamana interesantu tendenci: nav jēgas ar dažādo nosaukumu medijiem mainīties, jo kā vienā, tā otrā, kā nedēļas, tā mēneša izdevumā nereti dominē tās pašas tēmas, tie paši interviju varoņi. Tad rodas jautājums — kāpēc? Seko pašu izdomāta atbilde, ka uz vāka jau lauku sievietes maz liek, tur spīd tās, kuras pamatoti, bet biežāk nepamatoti mūsu sabiedrībā sauc par zvaigznēm: šovu, kino, reklāmu, ētera spīdekļiem.
Autoveikals ir ļoti nepieciešams lauku cilvēkiem
Reizi vai divas nedēļā autoveikals «Miks» dodas pie pircējiem, kuri dzīvo attālāk no Mazsalacas centra. Daži dziļos laukos, citi netālu no lielajiem ceļiem, bet visi satiktie teica, ka uz pilsētu dodas, ja jāapmeklē ārsts, jākārto lietas pašvaldībā vai jātiek līdz kapiem. Pārtikas dēļ viņi lieku braucienu līdz centram neplāno.
Rubeņu māju saimniece EMĪLIJA DŪRĒNA maija viducī, kad bagātīgi zied pienenes, ābeles un tulpes, svin dzimšanas dienu. Šogad jau astoņdesmito.
«Kā esmu savā istabā, tā vienmēr ieslēdzu Latvijas televīziju, on-line klausos radio. Ir reizes, kad nopērku rupjmaizi un kefīru, bet vienmēr man uz galda vai uz palodzes ir puķes. Es atteikšos no kāda našķa, bet par to mārciņu nopirkšu narcišu pušķi un likšu vāzē,» saka valmieriete GITA OZOLA, kura jau desmito gadu strādā Normandijas salās. Viņas pagaidu mājas visu šo laiku ir Gērnsijas sala, un iepriekšminētais ir tas minimums, kas no latviskās dzīves izjūtas ļoti nepieciešams ikdienā.
15. maijā Latvijā un pasaulē atzīmē Starptautisko ģimenes dienu
Šodien Latvijas Dabas muzejā ir apskatāma izstāde «Tulpes 2015», kurā tieši šo ziedu mīļotāji var aplūkot ap 400 dažādību. Nedēļas nogalēs tulpju savaldzinātie var steigt uz Rundāles pili, lai apskatītu, kāds krāšņums saplaucis pils dārza plašajās dobēs. Droši vien kāds no jums šopavasar pabija Lietuvā, Burbišķu pils parkā, kur tradicionāli svin Tulpju svētkus, varbūt bija tik laimīgs, ka pasēdēja kādā Stambulas parkā vai izstaigāja Keukenhofas dārzus Nīderlandē, jo tieši ar šīm valstīm saistāma tulpju izcelsme un skaistā zieda attīstība. Ne velti holandiešiem ir paruna: «Tulpe ir visskaistākā puķe, tādēļ tas, kurš viņu neciena, ļoti smagi zaimo Dievu», bet par Centrālo Āziju un Turciju ir liecība, ka tulpe savu vārdu aizguvusi no turku vārda «tulbend», tas nozīmē turbāns (cepure, ko tajā laikā lietoja Turcijā). Zieda forma atgādina šo cepuri.
«Ja nekā netiekat līdz Bitītei, tad jāiegādājas pašiem savs transports» — tādu spārnotu domu kāda četrgadnieka mamma dzirdējusi Valmieras pašvaldības gaiteņos, kad taujājusi, kurš plānojis, domājis un lēmis, ka par tā saukto vasaras bērnudārzu jāizvēlas Valmieras 2. vidusskolas pirmsskolas izglītības grupa. Melns uz balta atskaitēs rakstīts, ka šajā grupā ikdienā pirmsskolas izglītības iegūšanu nodrošina 81 bērnam. Vai tiešām bija pārliecība, ka visi mazie, kas mācās «Buratino», «Ābelītē» un turpinās bērnudārza gaitas vasarā, satilps vienuviet tādā šaurībā?
Mātes dienu gaidot, ciemojāmies Treifeldu ģimenē. Vecāki Liene un Guntars lolo piecas atvases. Samanta un Ralfs nosaka: «Un tad mēs sagaidījām brālīšus!» Četrus mēnešus vecie Roberts un Edgars savā ziņā ir īpaši puikas ne vien ģimenei, bet Valmierai, jo mazie brašuļi ir šā gada Valmieras pirmie puikas.
Veselības aprūpes sistēma reformas piedzīvo vismaz gadus divdesmit. Ir rakstīti stratēģiskie plāni, māsterplāni, zīmētas finanšu līknes. Sistēma ir reformēta, bet nesakārtota. Labi atceros, ka pirms gadiem sešiem, kad notika tā saukto mazo slimnīcu reorganizācija un slēgšana, gan mediķi, gan viņus pārstāvošā arodbiedrība uzsvēra, ka sistēmā ir jānovelk sarkanās līnijas, kuras nedrīkst pārkāpt, domājot par iedzīvotāju interesēm un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību kā pilsētās, tā laukos. Tolaik pašai tautai lūdza iet ielās, piedalīties protestos, lai tā neprāto, ka mediķi cīnās vien par savām algām, viņi cīnoties par ideju. Par to, ka naudai nozarē jābūt vairāk, rēķinot, ka pēckrīzes gados aug iekšzemes kopprodukts.
Risinājums ir dienas centri, darba centri vai atsaucīgi uzņēmēji, kas gatavi invalīdu kompetenci izmantot kaut pāris stundu dienā.
Līga Mergina taisa krūkas, karafes, kausus no māla. Aicina uz «Kalnķeņģiem» filozofētājus un dzīves svinētājus
Biedrība «Beverīnas amatnieki» plāno novadam piesaistīt tūristus, kurus interesē amata prasmju izzināšana
Latvijā tiek rakstītas deinstitucionalizācijas programmas, kas nozīmē: arvien mazāk cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem un garīgās attīstības traucējumiem būtu jānonāk ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās, bet daļai būtu jāpiedzīvo brīvlaišana. Valmierā notika saturīgs seminārs, ko rīkoja Vidzemes jauniešu integrācijas un kompetenču centrs, realizējot Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstīto projektu «Learning in Doing and Working Together». Tā ietvaros bija pētīta cilvēku ar invaliditāti problemātika dažādos aspektos.
Aiz muguras veiksmīga sportiskā sezona, un bobslejisti, kas pietuvināti Valmierai un nesen mūsu pilsētas godu aizstāvējuši arī Latvijas Ziemas olimpiādē, uz sarunu pilsētas domē bija aicināti, lai pastāstītu par tiem mirkļiem trasē, kas nesuši vislielāko gandarījumu, lai puiši ieskicē arī to, kādi ir nākamās sezonas plāni un kas viņu dzīvē notiek tajos pāris pavasara mēnešos, kad atlaisti groži, kad nav stingra treniņplāna, bet vairāk laika pašu interesēm.
No liekas greznības kristieši mudina atteikties gavēņa laikā. Atteikties no pasaulīgā, lai ielūkotos dziļāk sevī. Liekas, te nebūs vien dārgas lietas, bet arī ārišķība, cenšoties uzsvērt savas personības vērtību. Mēs varam vētīt, kādi esam kā bērni, vecāki, kolēģi, varam priecāties par labo un kritizēt savas melnās puses. Taču veselīgi ir domāt, ka cilvēks nav radības kronis, pat ja kādreiz viņš par tādu laicīgajā pasaulē nosaukts. Katrs darbs savā būtībā ir kalpošana. Bet ne visi darbi savā saknē nozīmē kalpot, uzņemoties milzīgu atbildību par otru, tev pavisam svešu cilvēku. Ir dažas profesijas, kuras nāk prātā uzreiz, kad aizdomājies par stresu, kāds rodas kalpojot. Šķiet, tradicionāli cilvēki pirmo min ārsta darbu. Taču kāds sens pētījums atklāj, ka strespilnākais ir lidmašīnas pilota darbs. Pat mūsdienās, kad laineri ir pat trīskārt tehnoloģiski nodrošināti pret riskiem. Droši vien tāpēc tā joprojām ir samērā reta profesija, kurā kāpšana pa karjeras kāpnēm ir grūta. Vienmēr paliek cilvēka faktors. Pēc būtības paškritika un godīgums.
Viktorija Vaivode sestdien nosvinēja 100. dzimšanas dienu
Pēc pusotra mēneša SIA «Ekora» deviņos hektāros dēstīs kartupeļus. Tie jau trešo sezonu tiek audzēti bioloģiski. Uzņēmumam ir arī nelauksaimnieciskā puse: īpašā šķūnī top slieku komposts, attālāk spārnus vējā pleš strausi, bet nojumē pavasara spodrību gaida retro automobiļi un motocikli. Tā Zirnīšu ģimene sevi piesaka tūrisma nozarē.
SIA «Ābeles» veikaliņā «Bode» Mazsalacas centrā kopš februāra var nopirkt pašu ceptas, svaigas un garšīgas smalkmaizītes un kūkas.