Nesen dzirdēju jautājumu: vai tas, ka mēs nesveicināmies veikalā vai iekāpjot autobusā, ir mentalitāte vai nepieklājība? Vai esam vienaldzīgi, varbūt pārlieku smalkjūtīgi? Ja pirmdien Latvijas Televīzijā neskatījāties raidījumu «Aizliegtais paņēmiens», tad varbūt to ir vērts izdarīt, kam pieejams atkārtojums televīzijā, cits to var izdarīt interneta vidē.
Valdorfpedagoģijai vienmēr kāds piekritīs un kāds to noliegs, bet pasaulē šī virziena skolas un bērnudārzi darbojas jau gandrīz gadsimtu. Latvijā ir trīs valdorfa skolas: divas Rīgā, viena Ādažos. Arī tās, spītējot priekšstatiem, attīstās jau gadsimta ceturksni.
Pirms pieciem gadiem Parka ielas dzelzceļa pārvada sakārtošana bija ierakstīta pašvaldībā veicamo darbu sarakstā. Pašlaik pārvads transporta kustībai ir slēgts, bet runas ap tā būšanu vai nebūšanu samilzušas.
Konkursā «Draudzīgs velosipēdistam» novērtēts Mazsalacas novada pašvaldības veikums, rīkojot ikgadējos Ērenpreisa svētkus.
Gada aukstajā laikā cilvēki bez pastāvīgas dzīvesvietas meklē pajumti naktspatversmē. Lai pilnveidotu šo pakalpojumu Valmierā, vakar domes sēdē lemts, ka pakalpojumu deleģēs nodrošināt biedrībai «Latvijas Samariešu apvienība».
Vismaz dažas reizes gadā doties garākā vai īsākā ceļojumā pa Latviju, Baltiju un kaut kur tālāk — tāds ir vairāku Valmieras senioru mērķis.
SIA «Mēbeļu kombināta ēdnīca» turpinās nodrošināt zupas virtuves pakalpojumu trūcīgajiem un maznodrošinātajiem valmieriešiem.
Camphill ciematā «Rožkalni» dzīvo, strādā un bauda dzīvi 10 cilvēki, kuriem ir smagi garīgās attīstības traucējumi.
Mācīties svešvalodas ir vērtīgi un modē. Viena no svešajām ir arī zīmju valoda, kuru apgūst ikviens, kam ir nopietnas dzirdes problēmas, mācās arī dzirdes invalīdu tuvinieki.
«Mācīties man ļoti patīk. Labprāt apmeklēju visādus seminārus. Šovasar uz vienu bijām kopā ar dēlu, tur stāstīja par akmens mūra atjaunošanu. Mums laukos tas aktuāli. Bet šonakt aizķēros pie datora, skatījos filmu par nefrītu. Zināji, ka nefrīts ir dzīvs, ka elpo?» sacīja REGĪNA DEVĪTE, Valmieras drāmas teātra aktrise, izrāžu vadītāja, kuru tagad noteikti puse Latvijas pazīst kā Zentu no seriāla «Ugunsgrēks». Regīna atkal filmējas un mierina visus, kuri pirmajās sērijās viņas vārdu titros un ekrānā neredz. Zenta viesnīcās atkal šiverēs, bet dažas epizodes vēlāk.
Kaimiņu kļūst arvien mazāk, saka ļaudis, kuri vēl palikuši un dzīvo Ipiķu pagastā.
Ipiķu centrā satikām Sandru un mazo Lauri. Vasaru pavadījuši savās lauku mājās, mamma un dēliņš bija atceļā uz Vāciju.
Anšmiti no Ipiķiem izstāstīja, ka bieži braucot iepirkties uz Moizi, tā vietējie sauc Meizakilu. It īpaši vērtīgi esot steigt piektdienās, kad kaimiņpilsētiņā labu labais tirgus. Anšmiti dzīvo Liepu ielā, bet paši mēdz teikt, ka desu ceļa malā. Kad pārbraucam robežu, nokļūstam Pērnavas ielā un tā paša desu ceļa galā satiekam RAIVO SURMETU, igauni, kurš apbrīnojami labi runā latviešu valodā.
Rūjieniešu Maijas un Modra Paegļu dārzā un no mājām attālākā laukā aug vairāk nekā 400 šķirņu gladiolas.
Pa vīnogulājam drīz augs katrā piemājas saimniecībā, privātmājā, ja ir dienvidu puses siena, kur ceriem slieties, un izvēlētas izturīgas šķirnes.
Deinstitucionalizācijas projektā (DI) iekļaujas vairāk nekā simt Latvijas pašvaldības, bet daži mazie novadi, kā arī Rīgas un Jūrmalas pašvaldība vēl domā, vai projektā, kas ilgs vēl sešus gadus, piedalīties. Valmiera uzdrošinājusies teikt, ka dalība projektā tai nav saistoša.
No nākamā gada 1. janvāra regulāru papildu atbalstu saņems trūcīgas un krīzes situācijā nonākušas ģimenes, kurās aug bērni vecumā līdz diviem gadiem.
Valmieru reizēm sauc par sporta galvaspilsētu. Arī valmierieši izvēlas aktīvu dzīvesveidu.
Dvieļi, sienas un galda segas, kuras omītes darinājušas vēl pirms I Pasaules kara un Ulmaņlaikos, pašlaik apskatāmas izstādē, kas sarūpēta pensionāru dienas centrā «Atvasara».
Aizķērās ielu aptaujā uzrunāto cilvēku domas par to, ka cilvēkam ir sapnis mācīties mūža garumā: apgūt valodas, vienu, otru, trešo profesiju, bet skaidrs, ka, tikai gadiem ejot, ko padarīsi, nāk tā apjausma, ka daudz vairāk mēs mācāmies strādājot, krājot pieredzi. Es pat teiktu, ka visvairāk mācāmies tad, kad mums neviens vairs neliek atzīmes, bet paši jau esam sev gan lielo uzslavu devēji, gan pļauku cirtēji.