Dainis Lemešonoks

Pat ja Saeimas Apvienotā saraksta frakcijā «dezertierim» Igoram Rajevam neatradīsies sekotāji (jo zināms, ka valdībai naudīgu amatu visiem to kārotājiem nepietiek), šī politiskā veidojuma tālākā nākotne rādās visai sērīga.

Jaunās valdības koalīcija Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanu dienā izskatījās pēc, atvainojos, pavisam «šabloniska» ceļu satiksmes negadījuma. 

Diemžēl patlaban Valmierai – pēc KNAB darbinieku otrdienas «viesošanās» novada paš­valdībā – ir sanācis sabiedrības acīs «pārtrumpot» bankrotā iedzīto Rēzekni.

Vai tas spēj mūs mierināt, ka arī lepnie igauņi ir iedzīvojušies smagā politiskā krīzē? Jā, tie paši, kurus mūsmājās visādi slavē un rāda tautai kā paraugu apskaušanai – diez vai mēs vairs varot tikt līdzi.

Vasara vēl īsti nebeidzas, tāpēc steigšos atkal izmantot iespēju paprātot par to, kas pašam prātā «niez». Par politiski un sociāli it kā maznozīmīgu lietu – cenām viesmīlības (ēdināšanas/dzirdināšanas) nozarē.

Valsts galva vakar uzaicināja Eviku Siliņu veidot valdību – līdz ar to var sākties valdības vairākuma oficiālā veidošana no tām piecām partijām, kuras Rīgas pils atzinusi par šādam mērķim derīgām.

Nu ko, vismaz Uldim Pīlēnam ticis mazs prieciņš – «tramvaju nenoķēru, toties sasildījos». Cilvēkam, kurš viņu neesot laidis Tiesu pilī (kurā kopš padomju laikiem turpina mitināties valdība), nu pašam nākas no tās izvākties.

Ir zāles, kas bīstamākas par sērgu, ko (it kā) ārstē. Tad kāpēc tādas lieto? Lai uz brīdi apspiestu slimības simptomus un mānītu sevi, ka viss kārtībā.

Skandāls, ko sacēla Latvijas Nacionālā teātra jaunā direktora Māra Vītola ienākšana tā sienās, varētu šķist vien izejmateriāls iedzeltenai sensācijai vai diskusijai kultūrziņās. Taču runa ir par valsts kapitālsabiedrību!

Eh, cik var malt par politiku... Tāpat tajā līdz augusta vidum nekas prātīgs (pat vispār nekas) īsti nenotiks. Pamēģināšu pastāstīt jums kaut ko sadzīviskāku, bet varbūt pamācošu, pārdomas rosinošu. Varbūt ne...

Jaunais Valsts prezidents ir tik atšķirīgs no rāmā ārlietu ministra, ka šķiet pat gluži vai cita persona.

Reizēm patiesība runā ne tikai ar bērna, bet pat ar augstskolas mācībspēka muti – tai negribot nosakot Latvijas šā brīža politiskās (ne)kultūras diagnozi.

Viļņošanās («ķiršošanās»?) Rīgas domē, par ko trešdien jau tepat izteicās kolēģis Andis, sākotnēji šķita tagadējās – nepieteiktās, bet reālās – valdības krīzes truls atdarinājums jeb «kopīpeists». Tagad tā ir paraugs, kā sakārtot attiecības arī Ministru kabinetā.

Man šis bija brīnišķīgs saul­griežu laiks, bet diemžēl aizdarīts ar pamatīgu «darvas karoti»: dažu draugu un kolēģu sveicienos kā uzkrītoši pašsaprotams bija ieviesies prastais ģermānisms.

Taču pati premjerpartija – slīkstot arvien dziļāk savā lielummānijā, vēlmē «ierādīt vietu» tagadējiem valdības partneriem un vajadzībā norēķināties par Edgara Rinkēviča ievēlēšanu – to spītīgi atsakās saprast. 

Šajās brīvdienās tepat kaimiņos, kādreiz (joprojām?) «hipsterīgajās» Cēsīs, kārtējo reizi notiks pasākums, kura milzonīgo svarīgumu un noderību mūsu sabiedrībai es joprojām nespēju nekādi izprast. 

Reiz mums bija valsts galva, kurš tika «atrasts zooparkā». Jaunievēlētais ir «izzvejots Puzes ezerā», un Vienotība tagad būs, kaut pati neatzīs, Ventspilij un Latvijai satelītpartija. 

Paldies D#vam, jau nākamo trešdien būs beidzies politiskais vājprāts un vispārējais stulbums, ko aizsāka Ulda Pīlēna lielummānija un vienotībnieku vēlme «izlaist no viņa gaisu». Mani nervi vairs to netur.

Premjerpartija ir Latvijas sabiedrību ierāvusi ļoti nopietnā eksperimentā. Tā sekas būtu nācijas ielūkošanās savā spoguļattēlā, kas varētu mums likt, mazākais, ieraudzīt nebūt ne savus daiļākos vaibstus. 

Tagadējais Valsts prezidents 31. maijā paredzēto cīņu ir uzdevis. Plašajā skaidrojumā, kāpēc tā, iztrūka vien lēmumu radījušo cēloņu būtība – «ar diegiem nav aršana».