Dainis Lemešonoks

Iespējams, vien līdz tām, kas gaidāmas 8. jūnijā. Lai ko sabiedrībai klāsta satiksmes ministrs, viņš skaidri apzinās: Latvijas Pasts nevar nodarboties ar «labdarību». 

No pirmdienas vēl nezināms skaits mūsu lauksaimnieku Zemnieku saeimas virsvadībā sola uzsākt reģionālus publiskos protestus. Viņu akcija paredzēta arī Valmierā.

Nupat vēl ziemeļu kaimiņvalsts skolas, vērtējot audzēkņu sekmes, tika sludinātas esam pārākas ne tikai par mūsējām – tās apsteidzot pat turīgo Somiju. Savukārt kopš pirmdienas Igaunijas skolotāji streiko, lai piespiestu valdību ar viņiem kaut cik rēķināties.

Šobrīd – pēc Putina draudiem atriebties par viņa impērijas Latvijā līdz šim dzīvojošu pilsoņu «ciešanām» – mūsu sabiedrība šķiet atkal nonākusi situācijā, ko piedzīvojām tad, kad Krievijas armija iebruka Ukrainā.

Nacionālā mēroga mediji pie mums un Igaunijā atstāsta paša Ukrainas prezidenta teikto, ka viņa pēkšņās vizītes Latvijā un abās Baltijas kaimiņvalstīs esot pateicības apliecinājums par mūsu tautu un valdību nelokāmo atbalstu cīņā pret agresoru.

Protams, ja spriežam par Latvijas politiku. Ekonomikā, kā jau rakstīju iepriekš, pārāk daudz ir atkarīgs no kopējās konjunktūras Eiropas Savienībā. 

Ekonomikā un politikā šis bija izteikti draņķīgs gads. Tāpēc gribas cerēt, ka mums – katram un tautai kopumā – tas vismaz kaut kā kompensējās mīlestībā un draudzībā, citās cilvēciski siltās attiecībās vai vēl kādos laimīgos brīžos.

Ik gadu daudziem Ziemassvētki «atnāk negaidot», izraisot zem eglītes liekamo lietu meklēšanas drudzi. Tagad pats esmu šīs kaites diezgan dziļi skarts, un iekšējā balss pukojas pilnā sparā: tiešām visu rudeni cerēji, ka nepielūdzamais jampadracis šoreiz izkritīs?

Sākušās runas par – cenšoties izteikties piesardzīgāk – varbūtēju valstisku atbalstu privātiem kokapstrādes uzņēmumiem uz akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) rēķina. Šķiet, dažai premjerpartijai tā joprojām šķiet «pārāk daudz» pelnoša.

Vakar sākās valsts politiskās dzīves galvenais notikums (šogad gan jau otro reizi) – budžeta pieņemšana galīgajā lasījumā. Valdības partijas mums svēti sola, ka šoreiz Jēkabielā nebūs «darba nakts maiņā».

Man ir pat ļoti žēl, ka mūsu sabiedrības klusais sapnis – tomēr reiz «atriebties Piritai/Tallinai» par 1980. gadā garām palaisto iespēju rīkot olimpisko jahtu regati Rīgas jūras līcī – aprāvās tik ātri, pat īsti neuzņēmis apgriezienus.

Saeimas deputāta Andreja Ceļapītera pēkšņā – varbūt pat demonstratīvā – patriekšana no Jaunās Vienotības (JV) frakcijas uzrāda: ikgadējā cīņā par budžeta pieņemšanu atkal premjerpartiju un tās finanšu ministru ir pilnībā pārņēmusi «drupaču lasīšanas» apsēstība.

Latvijas valstij ir nākusi klāt vēl viena gadskārta. Laiks, ko esam nodzīvojuši kopš iepriekšējiem valsts svētkiem, nav mums bijis ne vienkāršs, ne rāms, ne arī turpmāk vieglākas dienas sološs, bet gan jaunā cīņā saucošs. 

Latviski tas tulkojas «Tu nekad neiesi viena» un ir ļoti slavenas un skaistas, Holivudā tapušas un britu salās ļoti iemīļotas dziesmas nosaukums. Futbola faniem droši vien labi zināma kā angļu Liverpūles kluba atbalstītāju himna.

Evikas Siliņas valdība – gluži kā latvju varoņpasaku tēli – ir apņēmības pilna ar vienu vēzienu nocirst savu problēmu pūķim/velnam vismaz trīs galvas. Varbūt pat vairāk. 

Kaut kā tieši šonedēļ ausīs sāka griezties «trauksmes zvani» mūsu politiķu un citu atbildīgu amatpersonu teiktajā. Paldies tiem, kuri pie skarbi sacītā tomēr beigās piebilda, ka Latvijas drošības stāvoklis nav pasliktinājies. 

Aizvadītajā svētdienā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aizvadīja savu 100. dienu Rīgas pilī. Viņa «medusmēnesis» ar Latvijas sabiedrību joprojām turpinās un, kā šķiet, it kā nemaz netaisās beigties.

Centrālā statistikas pārvalde Latvijas ārējās tirdzniecības datos bezkaislīgā skaudrumā uzrāda to, par ko ekspertu prognozes brīdināja jau vasarā – pasaules ekonomikā ir «sācis pūst bada vējš». 

Ja nevari tautas atzinību nopelnīt, vari pacensties to nopirkt. Šķiet, uz to izmisīgi virzās Evikas Siliņas valdība. Protams, tai vispirms jāpārvar Finanšu ministrijas un tās vadītāja Arvila Ašeradena pretestība.

Pat ja Saeimas Apvienotā saraksta frakcijā «dezertierim» Igoram Rajevam neatradīsies sekotāji (jo zināms, ka valdībai naudīgu amatu visiem to kārotājiem nepietiek), šī politiskā veidojuma tālākā nākotne rādās visai sērīga.