Ar skatu pāri šodienas apvārsnim
Mūsu valsts ieiet savā otrajā gadsimtā – ļoti ticams, ka tas būs nesalīdzināmi mierīgāks, raženāks un cilvēciskāks nekā tagad aizvadāmais. Pārāk vēsturiski vētraina, likteņa līkločiem bagāta, ar aklām cerībām un rūgtu vilšanos piesātināta, asinīm un asarām slacīta bija šī simtgade, un tāpēc mums ir neiespējami uz to atskatīties tikai ar viegli smeldzīgu nostalģiju.
Mūsu valsts nevarēja nosvinēt savu piecdesmitgadi. Protams, svinīgi pasākumi pulcēja cilvēkus tās joprojām pastāvošajās vēstniecībās Londonā un Vašingtonā, trimdinieku draudzēs un kultūras centros. Taču šeit valdīja nomācošs klusums, un pēdējās cerības uz jebkādu brīvāku nākotni šķita nolaupījis padomju tanku iebrukums Čehoslovākijā, kuras cilvēki bija iedrošinājušies sapņot, ka sociālismam tomēr varētu būt cilvēciska seja.
Diezgan dīvaina mums sanāca jau atjaunotās valsts 75. gadadiena – šķita, ka tā ir pilnībā izšķīdusi politiskajās kaislībās, ko radīja Saeimas atjaunošana un pavisam svaigi dibināto partiju sīvā spēkošanās par sabiedrības simpātijām. Bijām cerību pilni, bet trūcīgi – nebija iespējas sarīkot nekādu grandiozu uguņošanu, ne kultūras pasākumu programmu, ne monumentu celtniecības konkursu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv