Kad lietas un darbi ieiet noteiktā ritmā, viss notiek it kā pats par sevi. Tā nu jau gadiem Valmierā un tuvējās pašvaldībās ikdienišķa šķiet SIA «ZAAO» transporta klātbūtne, kas pagalmos tukšo atkritumu konteinerus un aizved uz Daibes poligonu.
Biologu profesionālās organizācijas nosauc kārtējos, 2015. gada dabas simbolus, bet Latvijas Dabas fonds šogad ir iedibinājis vēl vienu daudzietilpīgu — «Gada dzīvotne 2015». Pirmie šo titulu saņem bioloģiski vērtīgie zālāji. Faktiski runa ir par dabisku lauku pļavu, kurā augu sugas savā daudzveidībā atjaunojas un saglabājas dabiski, bez kādas sugas īpašas pavairošanas vai citas nīdēšanas. Šādās dabisko zālāju platībās vēl pastāv, ir izdzīvojušas gandrīz puse no jau par aizsargājamām noteiktajām augu sugām. Tieši šādos zālājos atrodama arī lielākā daļa ārstniecības augu.
Pirms daudziem gadiem manā bērnībā bija bunkurs, kurā dzīvoja bailes. Precīzāk, tajā slēpāmies vai mūs slēpa, kad briesmas draudēja ārā, ārpus bunkura. Tāds pamatīgs, kurā varēja paslēpties vai visi toreiz «Kalnbriškās» dzīvojošie, kara laikā bija izrakts dārza stūrī zaļo dzīvības koku aizsegā. Tuvējās Sapās, cik saprotu tagad, vāciešiem bija kāda būtiska karaspēka daļa, tādēļ to bombardēt laiku pa laikam atlidoja lidmašīnas. Tad skanēja gaisa trauksmes sirēnas un vispirms bērniem bija jāsteidz uz bunkuru. Ārā tālumā kaut kas dārdēja, citreiz bija sadzirdama pikējošu lidmašīnu rēkoņa. Mums, bērniem, bija bail. Kad viss noklusa un drīkstējām iznākt saulītē, ļoti gribējās, lai baiļu vairs nav, lai tās paliek dzīvot tajā bunkurā.
Mūspuses dabas draugi ir pietiekami čakli gan materiālu otrreizējā izmantošanā, gan rūpēs par ziemojošajiem putniem, gatavojot tiem barotavas. Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) nu piedāvā šos abus centienus apvienot. Tā izsludina konkursu, kurā aicina ikvienu (tomēr visvairāk bērnus un jauniešus) izgatavot putnu barotavu no otrreiz izmantojamiem materiāliem — iepakojuma vai priekšmetiem, kas savu mūžu jau reiz ir nokalpojuši. Gatavā barotava jānofotografē un kopā ar barotavas pieteikuma anketu (tā atrodama internetā www.lob.lv) jānosūta LOB līdz 2015. gada 28. februārim (var arī elektroniski).
Varētu ironizēt: būdama Eiropas Savienības prezidējošā valsts, Latvija daudzās jomās ierindojas pēdējās vietās, bet šajās dienās vismaz kaut kā varējām būt pirmie. Proti, nesamaksājusi dalības maksu 1,3 miljonus eiro Eiropas Kosmosa aģentūrai (European Space Agency, ESA), Latvija kļūtu par pirmo valsti ES bez juridiskām attiecībām ar šo aģentūru. Maksājums bija jānokārto jau pērn, taču tika panākta vienošanās maksājumu uz gadu atlikt. Gads nu pagājis, miljons nav atrasts (šķiet, tā nopietni pat nav meklēts), un jau 31. janvārī aģentūra var ar Latviju pārtraukt jebkādu sadarbību.
Kopš 2008. gada tiek nosaukts Latvijas gada ģeoloģiskais objekts. Daudzi vēl atceras, ka pirmās bija Neļķu klintis Mazsalacā. Gada ģeoloģiskā objekta noteikšanu tad aizsāka Latvijas Petroglifu centrs (LPC), kas tajā laikā faktiski bija vienīgā sabiedriskā organizācija Latvijā, kura nodarbojās ar ģeoloģijas jautājumiem un tās popularizēšanu. Kopš tā laika nominācija apceļojusi vai visu Latviju.
Kā informē Latvijas Entomoloģijas biedrības (LEB) prezidents VOLDEMĀRS SPUŅĢIS, titulu «Gada kukainis 2015» ir ieguvis lielais mārsilu zilenītis (Phengaris arion), kurš pārstāv Eiropā aizsargājamu dienas tauriņu sugu, jo tās populācijas lielums turpina sarukt. Zilenītis apdzīvo tādus aizsargājamus biotopus kā pelēkās kāpas, smiltāju zālājus, virsājus ar mārsiliem. Ja biotopā atrodams zilenītis, tad tas liecina par kopīgo biotopa sugu daudzveidību. Latvijā tauriņš sastopams galvenokārt Piejūras zemienē, taču ir ziņas par tā atrašanu iekšzemē.
Pirms 1600 gadiem romiešu ģenerāļa Flaviusa Vegetiusa, iespējams, jau tad organizētā pretkara aģitācijas kampaņā sauktais sauklis «Ja gribi mieru, gatavojies karam!» (Si vis pacem, para bellum!) daudziem šodienu gudrībās skolotajiem tāds citāts vien šķiet. Tikai nezin kāpēc (laikam atpalicis no modernās domāšanas) to vismaz pāris runās pērn atgādināja Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
«Kas pagājušajā gadā novadā izdevās labi?» ar šādu jautājumu sāku sarunu ar Beverīnas novada domes priekšsēdētāju CILDU PURGALI.
5. janvārī, simboliski vēstot par startu Latvijas prezidentūrai ES Padomē, pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas jeb Gaismas pils svinīgā ceremonijā tika pacelti ES un tās dalībvalstu karogi. Todien tika izspēlēta arī neformāla ES ministru sanāksme. Tajā jaunieši, katrs iejuties kādas valsts vides aizsardzības ministra lomā, sprieda par vides aktualitātēm. Taču gluži kā reālajā dzīvē arī šie nosacītie ministri nespēja vienoties pat par tādu it kā sīku problēmu kā plastmasas maisiņu aizliegumu tirdzniecībā, tos aizstājot ar videi daudz draudzīgākajiem no papīra.
Aizvadītajā gadā arvien jūtamākas mūsu reģionā bija Vidzemes Augstskolas (ViA) aktivitātes, veidojot sadarbību ar uzņēmējiem un pašvaldībām, lai izzinātu reģiona vajadzības un attiecīgi veidotu savas studiju programmas, veiktu lietišķos pētījumus, kā arī veicinātu studentu iesaisti praktiskajā darbībā. Viens no šādiem aizsākumiem ir arī gada nogalē Vidzemes Augstskolas rektora Gata Krūmiņa un SIA «ZAAO» reģionālā atkritumu apsaimniekošanas centra «Daibe» vadītāja Ģirta Kuplā parakstītais līgums par augstskolas un ZAAO sadarbību sabiedrības izglītošanā vides jautājumos.
Kad Ziemassvētku vecītis, kurš dzīvojot ziemeļos, ar ragavās jūgtiem ziemeļbriežiem ved dāvanas lieliem un maziem, bieži fotogrāfijās vai filmās aizmugurē blāzmo ziemeļblāzma.
Brīžos, kad ir izvēles iespējas starp skumšanu un pasmaidīšanu, pat raudāšanu vai smiešanos, vairums no mums izvēlēsies otrās iespējas. Tādēļ, lai nebojātu nervu šūnas, kreņķējoties par savu kārtējo reizi gluži ne jau to labāko izvēli nesenajās Saeimas vēlēšanās, laikam gan vien ar smaidu ir jāuzņem arī pēdējie atgadījumi ar Jēkaba ielas dižā nama deputātiem. Vēl nebija un nav paguvušas rimt kaislības par balsu pirkšanām un pārdošanām, dažādu personu pārbīdīšanu partiju iekšienēs, kad atkal cits aiz cita noskan lielāki vai mazāki skandāliņi. Nu jau ar un par tiem, kas Saeimas deputātos vispareizāk, visgodīgāk, visneapstrīdamāk ietikuši.
Novadā līdz 2015. gada 9. janvārim ir izsludināta publiskā apspriešana par administratīvo teritoriju robežu grozīšanu starp Beverīnas novada pašvaldību un Valmieras pilsētas pašvaldību. Šajā sakarā — daži viedokļi.
Kamēr Ziemassvētku tuvums ar pieklusinātu pārdomu sajūtu ienāk kā lauku sētās, tā pilsētnieku mitekļos, šogad vēl sasteidzamu darbu drūzma valda valsts varas gaiteņos. Tur vēl jāpagūst izdomāt, kā mums visiem labāk dzīvot (vajadzētu taču kaut nedaudz!) ar naudiņu, kurai vajadzētu ienākt valsts budžetā nākamajā gadā. Vēl vakar (Ministru kabineta ārkārtas sēdē) un šodien kārtējā sēdē tiek skatītas detaļas iespējamam budžeta papildinājumam (piemēram, grozījumi akcīzes nodokļos), bet ir jau paredzēts, ka trešdien tradicionālajā finanšu ministra portfelītī Jānis Reirs budžeta projektu nesīs uz Saeimu.
Pa iestaigātu taku
Teciņus gar Dzirnavezeriņu no tirgus mājā nāk Anita. Sapirkusies reņģes. Tā pavairāk: gan cepšanai, gan marinēšanai, un arī kaķim iznākšot. Tik svaigas kā tirgū Valmierā nekur nevarot dabūt. Tādēļ, kā naudiņa atļaujot, viņa pēc reņģēm uz tirgu prom. Agris nāk nesteidzīgi, kā pats saka, brīžiem dabu baudot un atpūšoties. Viņam gājiens uz tirgu esot nopietna procedūra, vismaz divas reizes nedēļā — ceturtdienās un sestdienās. Darbadienā tādēļ, ka tad kaut ko lētāk var nopirkt, bet sestdienā piedāvājums lielāks. Kioskos, kuros tirgojas firmas vai arī redzams, ka pārdevējs pats nav savas preces saimnieks, gan cenas stāvot nemainīgas.
Novembra nogalē divas sevi pietiekami skaļi pieteikušas organizācijas «Dzīvnieku brīvība» un «Sabiedrība pret kažokādām» Rīgā Rātslaukumā rīkoja protesta akciju «Latvija pret zvēraudzēšanu». Dalībnieki ar gāzmaskām galvā (katrs otrais gan ar dzīvnieku ādas zābakiem kājās) atgādināja par it kā kažokzvēru miljonu, kas Latvijā šogad mituši zvēraudzētavās un nežēlīgi nomocīti kažoku tīkotāju greznības vārdā.
Jādomā, kā palīdzēt pavadīt ziemu tām spārnotajām dzīvībiņām, kuras uz siltām zemēm nav aizlidojušas, bet palikušas uzticīgas savam mežam, parkam vai augļu dārzam. Atcerēsimies, ka putni var pārciest pat pamatīgu aukstumu, ja vien tiem ir pietiekami daudz barības. Taču vēl vairāk atcerēsimies putnu piebarošanas svētāko principu: ja piebarot esam sākuši jau rudenī, tas ir jāturpina visu ziemu!