Par bailēm un bērniem karā
Pirms daudziem gadiem manā bērnībā bija bunkurs, kurā dzīvoja bailes. Precīzāk, tajā slēpāmies vai mūs slēpa, kad briesmas draudēja ārā, ārpus bunkura. Tāds pamatīgs, kurā varēja paslēpties vai visi toreiz «Kalnbriškās» dzīvojošie, kara laikā bija izrakts dārza stūrī zaļo dzīvības koku aizsegā. Tuvējās Sapās, cik saprotu tagad, vāciešiem bija kāda būtiska karaspēka daļa, tādēļ to bombardēt laiku pa laikam atlidoja lidmašīnas. Tad skanēja gaisa trauksmes sirēnas un vispirms bērniem bija jāsteidz uz bunkuru. Ārā tālumā kaut kas dārdēja, citreiz bija sadzirdama pikējošu lidmašīnu rēkoņa. Mums, bērniem, bija bail. Kad viss noklusa un drīkstējām iznākt saulītē, ļoti gribējās, lai baiļu vairs nav, lai tās paliek dzīvot tajā bunkurā.
Citas bailes, kādas mūžā man ir bijušas pēc tam, nav pat salīdzināmas ar bunkurā vadītajām stundām.
Pirms vairākiem gadiem es pie tā dārza stūra biju piegājis. Vien nedaudz ieplakusi zeme vēl liecina, ka te reiz bija bunkurs. Nodomāju — lai tad nu tur apakšā uz laiku laikiem apglabātas paliek arī bērnībā piedzīvotās bailes un nevienam bērnam tādas nekad un nekur vairs nav jāizjūt...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv