Aivars Ustups

Pēc galvenās Ziemassvētku egles iedegšanas pilsētas centrā varēja cerēt, ka arī Valmieras tirgū būs sācies svētku eglīšu uznāciens. Taču pagaidām te skuju zaļums dižojas galvenokārt dažāda apaļuma un biezuma Adventa vainagu izskatā. Anatolija piedāvājumā šie vainagi rindojas cenā no 2 līdz 3,50 eiro, bet varot arī padiņģēties, it sevišķi, ja ņem vairākus. Marija gan par saviem prasa vien 1,50, taču diņģēties nav gatava. Jau tā viņa turot cenu zemāku nekā citi, kur nu vēl zemē laist. Šo vainagu gatavošanas prasme pensionārei esot viena no galvenajām piepelnīšanās iespējām. Tādēļ cauru vasaru un rudeni tiem jau materiāli vākti. Viņa katru gadu cenšoties kaut ko jaunu izdomāt. Tādi šogad ir vainadziņi, kuros virs skuju pamatnēm sarindotas izteiksmīgi brūnas ozolzīles pamīšus ar lielogu dzērvenēm.

«Nu jau ir ieradies arī lašu un taimiņu baltais sargs. Svaigajā sniegā labi redzams, kas un kur   upju krastos ir kustējies. Šorīt (iepriekšējā trešdienā — A.U.) abi ar kolēģi Mārtiņu Blauu  jau pabijām vai pie visām populārākajām nārsta vietām. Visur balts, nevienas pēdas,» tā par  sniegu priecājās DAP Vidzemes reģionālās pārvaldes Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vadītājs JĀNIS BUŠS.

Pirmdienas pievakarē no jauna sakoptajā Kauguru kultūras namā Beverīnas novada pašvaldība  sveica savējos, kuri šogad bijuši rosīgākie, izdomas bagātākie, devuši pamanāmu ieguldījumu novada labās slavas popularizēšanā.

Nav daudz skolu, kurās paralēli Latvijas vēstures stundām tiek mācīta arī novada vēsture. Beverīnas novada deputāti tādu vajadzību saskatīja jau 2011. gadā.

Šoruden, kad pa Gauju varēja izbrist cauri Valmierai, kājas vien līdz ceļgaliem saslapinot, izdevās palūkoties gan uz gultnē iegrimušiem lūžņiem, gan ledlaužu (āžu) paliekām. Atradu arī trīs pavasarī norautos savus spininga vizuļus (vietas atcerējos), vēl dažus svešos. Taču tā arī neatradu pat pazīmes novadpētnieka Kārļa Bukuma pierakstos minētajam milzīgajam Kurrata akmenim, kas pagājušā gadsimta sākumā bijis Gaujas vidū lejpus tilta. Cerēju, ka tādā seklumā kaut tā pierei vēl vajadzētu kaut kur rēgoties. Nekā.

Aukstuma nenobaidītie

Kaut arī siltums atgriezies, par neseno aukstumu Valmieras tirgū atgādina salmeņu un vainadziņos iepīto kaltēto puķu uznāciens dzīvo ziedu vietā. Nopietnākie tirgotāji, vien pāris saltos rītus paviljonos pamukuši, gan atkal ir pie āra tirgus galdiem. Kad jautāju Zentai, vai ir vērts tirgošanu ārā turpināt, viņa teica, ka ir gan, jo te tomēr prece pārskatāmāk un acīs krītošāk izliekama nekā telpu šaurībā. Tādēļ,  kamēr  traki mīnusi neuzskriešot, vilkšot vien silto jaku mugurā, vilnas zeķes zābakos, un kas gan varot būt labāks par  Valmieras vidū  svaigā gaisā pavadītu dienu. Pat ja reizēm tirgošanās rezultāts esot vien +10 eiro nulles tuvumā. Pirms mājā braukšanas par tiem 10 eiro vismaz paviljonā ne vien pietiekami lētu pienu, bet arī dažāda treknuma krējumu, biezpienu un sviestu varot nopirkt.

Svētku pasākumu virtenē ar fotoizstādi «Staro Valmiera» kopš 4. novembra Valmieras Kultūras centra izstāžu telpā sevi pieteikuši arī fotokluba «Vidzeme» 15 dalībnieki. Fotomākslinieki valmieriešiem un pilsētas viesiem piedāvā līdz šim nekur citur neizstādītus vairāk nekā 50 darbus, kuros centušies uz Valmieras gaišumu palūkoties gan dažādos notikumos, gan gadalaikos.

Piezvanīja valmierietis Edgars Paegle. Gribot «Zaļās lapas» veidotājiem parādīt īpatnējus kokus. Braucam no Brenguļiem uz Trikātu, kur ceļa kreisajā pusē meža ielokā redzams starp divām lielām priedēm vidū cieši ieaudzis pamatīgs bērzs. Edgars jaunībā bieži viesojies pie radiem netālajās «Silgaļu» mājās, kas atrodas ceļa otrā pusē. Tāpēc vienmēr sirds uz šo pusi velkot gan sēnēs, gan ogās, gan arī gluži vienkārši pazīstamās vietās uz dabu palūkoties. Taču tikai šovasar burtiski acīs iekrituši savdabīgie koki. Iespējams, tādēļ, ka agrāk tos slēpis mežs. Tagad īpašnieks lielu daļu no tā nocirtis un šie trīs atsegušies. Var saprast, ka pat cirtēji tādus kokus ir īpaši novērtējuši, tādēļ tos pasaudzējuši.

Jau  stāstīju par interesantu dabas taku pie dabas izglītības centra «Vecupītes» Kocēnu novadā. Oktobra nogalē tur bija talka, lai novāktu sīkkokus un krūmus. Par šādas talkas vajadzību «Vecupīšu» vadītāja BAIBA LĪVIŅA-JAROHOVIČA:

To, ka KRIŠS DUBROVSKIS strādā savā smēdē,  Trikātā pēc pneimatiskā āmura dunoņas var sadzirdēt jau ceļā uz «Lejzemniekiem». Arī todien, kad  tur iegriezāmies, Krišs, aizvedis uz skolu meitu Kristianu, kala jau no rīta agruma. Ilgi un nepārtraukti. Tikai tā varot izkalt  Damaskas tēraudu. Kad ar Krišu par viņa amata prasmēm un atnākšanu no Rīgas uz šo pusi runāju pirms  gadiem, viņš teica: «Kaļu vi­su ko, kas vien ir iz­ka­ļams.» Taču tagad viņš ir viens no Latvijā  pazīstamākajiem nažu kalējiem un kaļ gandrīz vairs  tikai tos.

Pēc pārbaudes testa režīmā Trikātā nu jau ar pilnu jaudu strādā  ūdens atdzelžošanas jaunā stacija, kuru, tāpat kā līdz šim citās vietās novadā, uzstādīja puiši no Rīgas firmas WATEX.

Rudenīgajā laikā, kad klāt ir šķaudīšanas reizes,  lai liksta neturpinātos, jau izsenis labais tonis  esot novēlēt: «Vesels kā rutks!»  Iespējams, par to atcerējušies arī dārzeņu tirgotāji Valmieras tirgū, jo rutku piedāvājums vakar bija diezgan plašs, cenā no 50 līdz 60 centiem par kilogramu.

Ir piektdienas novakare. MARTA BIRZLEJA pēc atgriešanās no darba Rīgā tūdaļ steidz pie saviem zirgiem, kas ganās pie Miegupītes Kauguru pagastā netālu no Mūrmuižas. Viņa vēl pat nepagūst pietuvoties aplokam, kad viens no zirgiem kļūst uzmanīgs, vērīgi paraugās uz nācēju vai arī pēc kādām īpašām maņām saprot, ka mājās ir atgriezusies Saimniece. Pēc brīža jau visi steidz sasveicināties.

Vēsais rīts vakar nedaudz bija pieklusinājis rosību Valmieras tirgū. Tirgotāji, jau iepriekšējā vakarā sagatavoto un sašķiroto produkciju saveduši un  pie āra galdiem izlikuši, ik pa brītiņam steidza kaut ko piesegt vai atsegt, lai salu mazāk izturošā prece pārāk ilgi nestāv vaļā.