Reiz klausoties vēsturnieces stāstu par Pāvila Rozīša biogrāfiju, kurā viņa veikli žonglēja ar gadskaitļiem un radurakstiem, visā tajā faktu birumā kāda epizode īpaši palika atmiņā kā grāmatā ar treknu flomāsteru iezīmēts laukums, pie kura atgriezties un vēlreiz pārlasīt, lai saprastu. Proti, Valmieras draudzes pērminderis toreizējai un vienīgajai kārtībai nepaklausīgu vīru bija apsūdzējis zirga zādzībā, kas jau tobrīd bijusi acīmredzami nejēdzīga apsūdzība, un vīrs tika notiesāts ar izsūtīšanu uz Krieviju katorgā, kas faktiski nozīmēja nāves spriedumu. Vīrs, protams, mājās vairs neatgriezās.