Gada nogale nenoliedzami ir laiks, kad pārdomājam, kas iepriekšējās 365 dienās noticis. Kas labs, kas slikts, kas bijis patiesi vērtīgs. Katrs no mums vēlas, lai bilance ir ar plus zīmi. Un šoreiz nedomājam par finanšu «grāmatvedību», bet vairāk par to, kas piedzīvots, kas atstājis paliekošas pēdas. Pati novērtēju,  ka tie ir gada laikā satiktie cilvēki. Tie, kas uzrunāti, kuros nācies ieklausīties, bet visvairāk tie, kas pārsteiguši, liekot savu domu gaitu pamainīt. Atslēgas vārds, kas šogad licis dažādi domāt par Latviju un tās cilvēkiem, ir Mājas. Tiešām šis vārds rakstāms ar lielo burtu, jo tā nav būve, kurā sagulst mēbeles un simtiem štruntu, ar kuriem dzīves laikā apaugam, bet Mājas ir Latvija, Valmiera un tas mājoklis, kuru cilvēki meklē un atrod pēc gadiem ilgas prombūtnes, lai iegūtu sirdsmieru.

Valmierā šodien ir ļoti daudzas sakoptas vietas, kuras ar lepnumu varam rādīt ciemiņiem. Ielas asfaltā, trotuāri un gājēju celiņi bruģī, jaunas celtās un prasmīgi rekonstruētas ēkas gandrīz vai katru var sūtīt uz kādu valsts mēroga skati, savukārt daudzdzīvokļu siltinātās košās fasādes priecē katru vērotāju.

Otrdienas pēcpusdienā pieņemšanā pie Valmieras domes priekšsēdētāja Jāņa Baika ciemojās Valmieras Tenisa kluba pārstāvji, kuru darbošanās daudzu gadu garumā vainagojusies ar Latvijas Tenisa savienības augstu novērtējumu sezonas laureātu godināšanas pasākumā 12. decembrī — Valmierai tajā tika piešķirts apbalvojums nominācijā Gada tenisa pilsēta par atbalstu Deivisa kausa izcīņas organizēšanā, savukārt Jurģis Ābele saņēma balvu nominācijā Gada tenisists veterāns.

Gads tuvojas noslēgumam, un šis ir laiks, kad pašvaldības izvērtē darbības rezultātus un biedra statusa lietderību nevalstiskajās organizācijās.

Tā nosaukts VARAM apbalvojums, ko Latvijas valsts 96. gadadienā Rūjienā saņēma Vilpulkas pagasta z/s «Silavas» īpašniece ANNA AUNIŅA, kuru daudzi novada ļaudis labi pazīst arī kā bijušo lauksaimniecības konsultanti un kādreizējo Vilpulkas pagasta padomes priekšsēdētāju. Bet pie Annas ciemos braucām, lai lūkotu, ko nozīmē un ko no viņas prasa sekmīga saimniekošana laukos.

Nesen Rūjienā notika vietējās rīcības grupas (VRG) «No Salacas līdz Rūjai» informatīvais seminārs, kurā piedalījās projektu iesniedzēji, uzņēmēji un nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Pagājuši 40 gadi, kopš uguns nopostīja Sv. Bērtuļa baznīcu Rūjienā. Pakāpeniski pabeigta dievnama iekšpuses atjaunošana, bet no ārpuses majestātiskā ēka joprojām izskatās nepabeigta, jo tai kā kārtīgai luterāņu baznīcai nav ne torņa, ne arī gaismas simbola – gaiļa. Jau informējām, ka sabiedriskā labuma guvēja biedrība «Rūvenietis» ir izveidojusi «Baznīcas torņa komiteju», kuras sastāvā ir: Guntis Gladkins, Ivo Virsis, Guna Ķibere, Ieva Zemīte, Līga Siliņa, Ints Roķis, Edijs Kalekaurs, Ludmila Rubika un Laima Studenkova Jolkina. Par apņēmību atjaunot baznīcu tās sākotnējā izskatā «Liesmai» stāsta daļa komitejas dalībnieku.

Valmieras sākumskolas plašajā foajē un svinību zālē vairākas stundas otrdien valdīja pārdošanas un pirkšanas aktivitātes. Visu klašu skolēni piedāvāja savus ražojumus un jaukas Ziemassvētku dāvaniņas. Ziemassvētku tirdziņa «Ražots Latvijā» piedāvājums bija ļoti daudzveidīgs — piparkūku mājiņas, rotaslietas, dažnedažādas sveces, apsveikumu kartītes, tamborējumi, adījumi, spēles, Ziemassvētku dekori un svečturi...

Šoreiz parunāsim par Latvijas Gada auto 2015 pretendentu, kas dažādu objektīvu apstākļu dēļ noteikti nevarēja pretendēt uz pašiem galvenajiem lauriem, tomēr bija itin sparīgs kandidāts, piemēram, uz labākā mazauto titulu. Jo labi zināma japāņu zīmola ar tam piemītošu tehnisko uzticamību un kvalitāti, taču dikti jau knaps izmēru ziņā, kas pluss tikai auto noparkošanai lielpilsētā ielas malā, tāds ir mazās klases kareivis Toyota Aygo. Kā pajoko ekipāžas kolēģis Māris — rausītis uz riteņiem.

Strauji tuvojas brīdis, kas oficiālā līmenī nodēvēts par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas — Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES). Vēsturiska pieskaņa notikumam, protams, ir — šī ir pirmā un, var gadīties, vienīgā reize, kad Rīga daļēji kļūst par ES galvaspilsētu. Nākamā šāda iespēja teorētiski būs ne agrāk kā pēc četrpadsmit gadiem, bet, kas notiks ar apvienoto Eiropu līdz tam laikam, var tikai minēt.